Klusums*

Kā es gribētu pabūt klusumā. Pilnīgā klusumā, kur nevienas skaņas, kur pilnīgi neko nedzird. Zinu, ka man vajadzētu priecāties un līksmot, ka man ir dota iespēja dzirdēt visas skaņas, visus labos vārdus, kas vēltīti man un citiem, bet ar dzirdi es dzirdu arī pavisam ko citu.
Šodien es dzirdēju daudz smieklus, bet ne jau labos, bet ļaunos, kas smejas un sāpina citus. Jā, smiekli nāca arī no manas puses. Žēl, ka tā, bet kaut es varētu labot visu pateikto, labot jau var,bet no otra cilvēka atmiņas izdzēst nevar.
Šī diena ir viens no pierādījumiem manā dzīvē, ka labāk ir paklusēt. Šeit der mans sakāmais, labāk klusēšana sudrabs nekā runāšana zelts. Lai kā tas neliktos, būtu daudz labāk, ja es nespētu pateikt neko lieku, tikai to, kas vajadzīgs sakāms.
Jūs pat nevarat iedomāties, cik forši ir pasēdēt un pabūt klusumā, just, ka Tev blakus kāds ir, bet atverot acis un veroties apkārt neviena nav, tu nevienu neredzi. Khe..īstenībā jau ziniet gan, jo katram jēdziens klusums izpaužas savādāk. Vienam klusums izpaužas kā klusāk pagriezta mūzika, otram kā mierīgas sarunas nevis strīdi, citam tas ir pilnīgs klusums miegā, kad šķietami nedzirdam neko no apkārtnes. Klusums tāpat kā daudzi citi jēdzieni ir tik plaši un tieši tāpēc katram pilnīgi savādāk izprotami.
Bet pašlaik es gribu pabūt sev izprastajā klusumā. Klusumā, kur nav neviena tikai es. Aizverot acis es ar kādu sarunājos, bet atverot acis neviena nav un saruna pārtrūkst. Ar atvērtām acīm klusumā var sajust kāda roku uz pleca. Šī roka sasilda un nomierina.
Eh...cik skaisti būtu pabūt klusumā....

Tā tas mēdz notikt.*

Šaubas, jā, tās mūs visus kādreiz piemeklē. Mani arī, neesmu nekāds izņēmums.
Īstenībā, mēs domājam, ka mums vienīgajiem ir grūti, ka mums vienīgajiem kaut kas nav, kaut arī mēs to ļoti gribam, ka mums visu laiku atgadās kādas slikts, mēs domājam, ka mums vienīgajiem ta ir, bet NĒ mans draugs, TĀ NAV. Pateikšu vienu, dzīvē mēs visi reiz ar to saskaramies. Tā kā nevajadzētu domāt, ka mums vienīgajiem kaut kas var atgadīties un domāt, ka neviens mūs nesaprot un nevarēs palīdzēt ir pilnīgi nepareizi, jo vienmēr būs kāds, kurš mums var palīdzēt. Ļoti labi, ja esi ticīgs cilvēks, jo tad tu zini, ka VIENMĒR būs Kāds, Kuram tu intresēsi, Kāds, Kurš neatkarīgi no tā, ko Tu dari Tevi mīlēs.
Bet, ja neesi, ja esi cilvēks no pasaules, pat tad Tev nevajadzētu par kaut ko uztraukties, jo arī tad atradīsies kāds, kurš Tev gribēs palīdzēt un izdarīt kaut ko labu, jo vienmēr būs kāds cilvēks, kuram Tu būsi svarīgs un kaut kas īpaš, kāds, kurš bez Tevis vienkārši nespēj dzīvot.
Es tā tad sāku runāt par šaubām. Vienu brīdi es šaubijos par to, kas es esmu un ko es daru, bet tad manas šaubas sāka augt lielākas un es sāku šaubīties par citiem, par to, ko citi dara un par to, kas notiek man apkārt. Es sāku šaubīties, vai tas, kas man ir apkārt ir īsts un vai tam visam man vajadzētu ticēt, vai tam visam ir kāda jēga.
Skumji, bet ir tā bijis un tas ir bijis grūts brīdis, bet ziniet tā nemaz nevajadzēja notikt. Tā bija viena mana kļuda, kā reiz viens cilvēks man teica: "Lai kaut kas mainītos (ja patiešām grib kaut ko mainīt), pašam kaut kas ir jāsāk darīt, nevis jāgaida, kad kāds no malas steigsies palīgā" Tā nu tas ir, laikam šim cilvēkam bija taisnība, es visu laiku gaidīju, kad kaut kādas sajūtas atnāks, ja es sēdēšu malā un citi man tās pienesīs (nebūt ne) un ka es kaut kā mainīšos pati no sevis, bet redz, kaut kā tas viss pats no sevis nenotiek. Pašas no sevis mūsos sāk iezagties šaubas. Sākumā mazas un mēs tās nepamanām, bet ja pamanām, tad domājam, ka tas viss pāries. Nekas nepāriet, mums jāsāk rīkoties. Es sēdēju un gaidīju 2 nedēļas, kas man bija mūžība, bet lai cik ilgi man tas neliktos es neko nedarīju. Par to visu es varu teikt vienu, es esmu stulbene, bet nē, es teikšu, ka esmu cilvēks, cilvēks, kurš kļūdās un mācās no savām kļūdām, tāpēc ceru, ka nākamreiz pie šādām šaubām es rīkošos un neļaušu šaubām augt augumā. Un pateicība Dievam, ka mani draugi mani uzmundrināja un izteica, ne tikai labus, bet arī skarbus vārdus, lai es attopos. Paldies, ka esmu atgriezusies un tagad es centīšos dzīvot tā, lai man būtu labi, lai man apkārtējiem cilvēkiem ir labi un lai Dievs par mani var priecāties, nevis līdzi man raudāt un skumt.


P.S.Smaidīšu par spīti tam mazajam, sarkanajam, ragainajam nelietim. Un iesaku to darīt arī jums.:)