Pagaidām esmu pārdomās un nemitīgā skrējienā. Skrienu no punkta uz punktu, nepārtraukti kaut kur atrodos, bet sajūta, ka pati tur neesmu. Protams, ka ir pēdējās dienās piedzīvots tik daudz, emociju ir daudz un asaru ir daudz, bet tas viss ir tik skrejoši - apzinos, ka pati esmu vainīga, jo nemāku dzīvot šodienā, t.i.tagad, bet nepārtraukti dzīvoju rītdienā, parītdienā, plānotājā nedēļu vai mēnešiem uz priekšu...Gribas, lai blakus būtu kāds, kurš saprot, kāds, kurš gribētu klausīties. Bet es pati apzinos, ka es nemaz nespētu tā kādam ņemt un visu stāstīt, bet tā sajūta, ka gribētos un vajadzētu, lai kaut drusciņ būtu vieglāk un patīkamāk vilkties un darboties šajā dzīvītē......
Pietrūkst kaut kas un ceru, ka drīz varēšu atrast kaut ko, par ko priecāties un pasmaidīt kaut nedaudz.....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru