Cilvēks, kuru vārdzina kārības, ir līdzīgs ar izkapti ievainotai vardei, kas joprojām lec pret to pašu izkapti, kura viņu sapļāvusi./R.Kaudzīte/*

Šobrīd it kā ir labi, bet tai pat laikā nepamet sajūta, ka nav labi. Labais ar mums parasti notiek negaidīti, tas patiešām ir skumji, jo tā gribētos ierakstīt plānotājā -  šodien ar mani notiks kas labs. Šķiet, ja es plānotājā ko tādu ierakstītu, tas tiešām nenotiktu, jo tā vienmēr ir bijis, ka tad, ja ko ļoti labu tur ierakstu, plāni un apstākļi mainās un nav iespējams pat nokļūt tur kaut kur, kur būtu labi, lai gan es labi apzinos, ka vienmēr labāk ir tur, kur mūsu nav. Lai iepazītu cilvēkus mums blakus, mums nevajadzētu iepazīties pa 2 metru attālumu, tā it kā katrs būtu zem savas stikla burkas vai arī katrs atrastos sava akvārijā. Vieglāk ir iepazīt esot blakus, jo tikai esot tuvu klāt, mēs spējam novērtēt šo Dieva brīnišķīgo mākslas darbu - cilvēku. Man nepatīk tas, ka mana dzīve tik bieži met kaut kādus lokus, pirms nedēļas bija brīdis, kad šķita, ka varētu teikt, ka ir labi, bet notika tā, kā notika un labi vien ir, ka nepateicu. Nedaudz aizdomājos un domāju, ka būtu daudz labāk, ja daudzākas lietas būtu bezmaksas, kaut vai tāpati mīlestība un draudzība. Man šķiet muļķīgi, ka cilvēks dzer rūgtu kafiju, ja blakus ir pilns cukurtrauks, no kura kaut vai vienu graudiņu var paņemt. Tāpat es domāju par dzīvi - kad cilvēks visu laiku uzskaita problēmas un dzīvo skumjās, kaut gan viņam apkārt ir tik daudz laba un priecīga.Dzīvē vienmēr ir bijis tā, ka cilvēki skatās, kas ir lētāk un tā arī reāli ir, kad ir grūtības un problēmas cilvēki meklē vieglāko risinājumu, nevis to, kas varētu dot labāku gala rezultātu. Un tas ir skumji, jo tas nozīmē, ka cilvēki negrib domāt un nolikt sevi izvēles priekšā. Apkārt esošajos cilvēkos es vienmēr novertēju vienkāršumu un patiesumu. Vislabāk cilvēkam ir dzīvot strādājot un stigri pastāvot par sevi, valsti un viedokli, nevis rāpot uz ceļiem un aizmirst ar sevi kā personību. Patīkami ir saņemt uzmundrinājumus no cilvēkiem, kuri ir man svarīgi, tas palīdz nepadoties un turpināt iesākto. Patiesība ir tā, kura var sāpināt, bet pēc tam ceļa gājums ir daudz vieglāks un taisnāks, nekā ejot pa melu un noslēpumu ceļiem.