Šis laiks
ir tas, kas mani uztrauc un kas mani satrauc visvairāk, jo es tajā dzīvoju un
esmu. Šajā laikā paiet visa mana dzīve un man ir svarīgi viss, jo viss mani
ietekmē, uztur un vada. Bet runājot kopumā par šodienu jeb šo laiku, man šķiet,
ka lielākā daļa cilvēku, kuri dzīvo šodien, šajā laikā ir kļuvuši par mantisko
vērtību un lietu vergiem, tie kalpo tām un visu laiku vēlas iegūt jaunas lietas
un ir pavisam aizmirsuši par cilvēciskajām attiecībām, par emocijām un jūtām,
tiem tas viss ir kļuvis svešs. Tie, kuri ir kļuvuši par lietu vergiem, ir
sagrauti daudz vairāk, kad izdzird vārdus: ”Turpinās ekonomiskā krīze un tiks
pacelti nodokļi”. Viņi jūtas pavisam nedroši, jo viņi zina, ka viņi drīz vairs
nevarēs atļauties kādas no lietām un drīz vien viņi sāk meklēt jaunus ceļus un
veidus, kā iegūt to visu. Taču tie pāris, kuri spēj ieraudzīt to galveno, arī
es, dzirdot šos vārdus, dzird kādu frāzi, taču nekrīt izmisumā, jo pamats
dzīvei nav tikai mantas un mantiskās vajadzības.
Kur
palikusi cilvēku morāle, emocijas un rūpes par tuvākajiem? Kur? Vai tiešām viņi
nespēj saskatīt to, kas patiesībā ir pats galvenais? Ir grūti dzīvot tādā
pasaulē, kur tu satiec savus draugus un gribi ar viņiem parunāt par to, kas
jauns noticis vai par to, kas viņus ir iepriecinājis, bet viņi tik gaužas un
sūkstās, ka nav labi, ka naudas nav, ka vairs nav dzīvei jēgas, ka vairs nav
iespējams dzīvot. Kāpēc viņi tā? Vai tad nav tik daudz lietu par ko priecāties?
Piemēram, es priecājos par daudzām un pavisam vienkāršām lietām. Es priecājos
par to, ka man ir ģimene, ka man ir mājas un man ir kaķi un suns, kuri mani
mājās sagaida pēc garās skolas dienas vai darba dienas. Man ir prieks, ka man
ir daudz tādu draugu, kuri ar mani parunā par to, kas viņus iepriecinājis un
nevis sūdzas par to, ko patiesībā mēs, vienkāršie cilvēki, nevaram ietekmēt.
Man ir prieks, ka man ir iespēja būt kopā ar pavisam svešiem cilvēkiem un
justies kā viens vesels. Tā es sajūtos lielajos svētkos, piemēram , Dziesmu
svētkos, lielajā Mežaparka estrādē esot uz skatuves starp tūkstošiem. Starp
citu, šis ir viens no pasākumiem , kas var kalpot kā pierādījums tam, ka reizēm
tomēr cilvēki spēj būt kā viens vesels un viņi spēj kaut uz pāris stundām
aizmirst to, kas ir ārpus šīs skatuves un estrādes, viņi vienkārši ļaujas tam
un izbauda mirkli.
Kopumā
skatoties uz šodienu es varu teikt, ka man apkārt tomēr nav daudz tādu
materiālo lietu krājēju, bet gan ir daudz vairāk to, kas uztraucas par otru un
rūpējas par viņu. Ir daudz cilvēku, kuri domā par to, kā iepriecināt citus un
pat ir sākuši domāt arī par sevi, ne tikai par citiem. Man ir prieks, ka es
pati šajos laikos esmu saglabājusi spēju mīlēt citus, dalīties ar citiem un
spēju darīt labu citiem. Un ceru, ka arī laikos, kurus es pēc pāris gadiem
saukšu par šiem laikiem, es varēšu priecāties par to, ka es spēju būt tāda,
kāda esmu tagad un šeit, nevis es priecāšos par to kāda es varētu būt.
Lai mums
izdodas! Lai mums izdodas saglabāt savas emocijas, jūtas un spēju rūpēties par
sevi un apkārtējiem jeb sev tuvajiem cilvēkiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru