Cilvēki mūsu dzīvē neienāk nejauši, jo Dievam attiecībā uz katru no mums taču ir plāns un tas nav nejauš. Lietas, lietas, lietas un protams nauda - tas ir tas, ko visvairāk var redzēt cilvēku dzīvēs un tas, ko var dzirdēt cilvēku sarunās - ne emocijas, sajūtas, domas. Man paliek nedaudz bail, ka pamazām arī man tas kļūst par kaut ko svarīgu. Manā dzīvē ir pierādījies, ka nevajag spriest par cilvēkiem pēc rakstiem avīzēs, pirmās vai otrās tikšanās reizes vai lomas izrādē - iepazīsti pats, tas nenotiek ātri, ir vajadzīgs laiks un personīgāka vide un tikai tad var izteikties par otru, bet labākajā gadījumā - radīt sev priekšstatu par otru. Pēdējā laikā domāju vai maz ir vērts būt draudzīgai un sirsnīgai. Es taču tik daudz nervu zaudēju dēļ tās labestības pret citiem. Protams, ka manuprāt tā esmu ieguvusi daudz draugu, bet tas "draugs" pilnībā izturās vēsi un nemaz nav tāds draugs, kurš būtu pelnījis, ka viņu tā sauc. Es negribu, lai kāds domā, ka es kolekcionēju draugus. Es vienkārši neatraidu cilvēkus, kuri pie manis nāk un grib būt draugi un es eju pie cilvēkiem ar domu, ka viņi visi ir mani draugi. Patiesi no visas sirds es gribētu kļūt par labu cilvēku, bet man līdz tam vēl ir tālu - kā līdz Ķīnai rāpus - tik tālu. Esmu pateicīga katram, kurš manā dzīvē man ir pasviedis pa kādam padomam. Katru dienu pasaulē iedzimst kāds bērns un tas parāda tikai to, ka Dievs nav zaudējis ticību mums,t.i., cilvēkiem.
1 komentārs:
Es varētu piekrist un tik daudzās lietās nepiekrist, bet tās ir tavas domas..un prieks,ka ļauj tajās ik pa laikam ieskatīties. :)
Ierakstīt komentāru