Pēdējā laikā iet patiesi interesanti un dažādi. Un dzīve, tā man ir nepārtrauktā kustībā. Svētdien no rīta devos uz Rīgu (18.08), lai nedaudz izmēģinātu savu un draudzenes veiksmi un šis brauciens, kā jau visi iepriekšējie šīs vasaras braucieni uz Rīgu, bija diez gan neveiksmīgs, lai gan bija arī pāris pat ļooti labas lietas, tomēr, rezumējot visu kopā - neveiksmīgs. Sākot ar to, ka no rīta braucošais autobus knapi kustējās uz priekšu un līdz ar to, pateicoties viņam, mēs un vēl vismaz 7 cilvēki no tā autobusa nokavēja nākamo autobusu, ar kuru varētu braukt uz Rīgu. Diena pagāja diez gan čābīgi, ja neskaita rīta tikšanos ar 2 diez gan jautriem čaļiem, kuri tās dienas 15 minutes padarīja jautrākas. Rīgas ielas bija pilnas ar cilvēkiem un Vecrīga bija pilna arī ar tūristiem, brīžiem šķita, ka atrodos ārzemēs. Visu laiku kāds taujāja ceļu, kāds kaut ko meklēja un prasīja, lai no tā visa kaut nedaudz atbrīvotos un nomierinātu prātu, izvilkām giču un sēdot uz soliņa dziedājām dažādas latvju dziesmas. Pašām patika, arī tūristiem, laikam patika, jo ik pa laikam varējām sajusties kā zvaigznes, jo mūs filmēja. Tajā dienā cilvēki bija diez gan uzmācīgi un atvērti, bija pāris nepatīkamas saķeršanās, kuras es labāk neaprakstīšu, jo sliktā mums Latvijā ir patiesi daudz. Es šoreiz centīšos vairāk par labo. Laba bija nejaušā tikšanās ar kādu diez gan pieklājīgu, jautru puisi uz Barona ielas. Sarunas laikā varēja uzzināt daudz interesantu faktu ne tikai par pasaules un Latvijas lietām, jogu un mūziku, bet arī par pašu nejauši satikto puisi. Izrādās, viņam esot kaut kāda saistība ar kino Pagalms. Tā kā puisis bija jautrs un sarunas laikā miljoniem reižu izteica komplimentus par to, ka izskatos pēc pozitīva un pat ļoti skaista cilvēka, ka varētu precēt, papildus visam viņš sasolīja 150 biļetes uz to kino. [bet zinu to, ka solīts makā nekrīt un es nekādi ar viņu nevaru sazināties, jo nezinu pat viņa vārdu, jo domāju, ka šim sensatīvajam cilvēkam - Pūkains Lācītis - pasē tomēr ir cits vārds un uzvārds] Bet, teikšu godīgi, tās bija otras 20 minutes dienā, kas bija interesantas un skaistas. Nepārtraukti mani satrauca mana draudzene, jo viņai sāpēja sāns (kopš pirmdienas 19.08. viņa guļ slimnīcā) un es nezināju, kā lai viņai palīdz.Nākamais skaistais tajā visa bija Jaunā Rīgas teātra apmeklējums.
Arī tur gāja labi. Biju ciemos pie teātra apsargiem (laigan biju tur ar mērķi, tomēr, labi, ka biju, jo arī tur pavadītais laiks bija labs). Sākuma doma bija, ka ne ilgāk par 5 minūtēm tas būs, bet tie apsargi tik jauki cilvēki, ka, šķiet, tur pavadīju vismaz 15 minūtes. Sarunas par Vecpiebalgu, par porcelāna fabriku, tas viss viņiem likās tik interesanti, ka uzaicināja pie sevis vēl ciemos un es, es protams aiziešu, bet nākamreiz iešu ar dāvanām, jo tik jauki cilvēki to ir pelnījuši un es ar lielāko prieku vēl ar viņiem parunātos. Un tad, izlaižot pāris stundas, biju ar Žaneti uz Ģertrūdes ielas teātra izrādi "Āda". Tā bija interesanta un neierasta vieta. Pat ļoti atšķīrās no visiem teātriem, kur biju bijusi iepriekš. Neierasta ēka, cilvēki, vide, bet patīkama. Jutos diez gan aizgrābta jau ar to visu. Sākot ar ieiešanu iekšpagalmā, iešanu pa gaiteņiem, kāpjot uz augšu, nezinot uz kurieni, ar visu. Gaidīšana pirms izrādes bija mierīga. Tajās 40 minutes, kuras sēdējām, nopētīju gandrīz katru stūrīti, it viss likās tik īpašs un saistošs, un šķita, ka katrai lietai šeit ir savs stāsts, kā un kāpēc viņa ir tieši šeit. Bet izrāde...[jāievelk elpa pirms stāstu] tā bija par to, kas sagaida katru no mums, kas tagad dosimies uz Rīgu, lai mācītos. Visi kārdinājumi, iespējas, mērķu un sapņu piepildījumi, mīlestība, ilgas, vara pār otru, paradoksi, iedomas, izdomājumi - viss. Brīžiem turējos, lai nebirtu asara, to es taupiju vakaram, kad paliku viena, bet pēc izrādes
Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc./Imants Ziedonis/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru