Ikviena patiesība iziet trīs posmus. Vispirms tā tiek izsmieta, tad tai naidīgi pretojās, visbeidzot tā tiek pieņemta kā pašsaprotama.*

Ilgi nācu iekš sava bloga ar cerību, ka pacelsies roka, lai rakstītu, bet neko vairāk par jaunumu apskatīšanu es neizdarīju. Katru dienu nākot mājās no baznīcas (ko mēdzu saukt par darbu), es daudz domāju [un kā jau zināms, es visu laiku domāju, tāpēc arī par daudz es domāju]. Un ar katru reizi, kad es nāku mājās, es apzinos, ka arvien tuvāk nāk tā diena, ko sauc par jauno dzīvi pilsētā, kā ir teikts kādā skaistā dziesmā "Starp mašīnām, motoriem, meitenēm..." Bet mana domu pilnā galviņa liek sasāpēties sirsniņai katru reizi, kad redzu kādus skaistos dabas skatus sev apkārt, katru reizi, kad apzinos, cik ļooooti mīlu šo vietu, kuru jau 19 gadus, 5 mēnešus un 15 dienas saucu par savām mājām - Vecpiebalgu. Šķiet, šī skumju pilnā galva ir par iemeslu tam, ka mana telefona atmiņa ir pilna ar skaisto dabu, kas mums šeit ir, ar mīļajiem cilvēkiem [kuri cerams arī tādi paliks un būs vēl ilgi un dikti] ar visu, ko šajās vēl pēdējās dienās var paspēt saķert. Ar cerību, ka tā es attaisnošos tiem, no kuriem aiziešu, lai atkal pie viņiem atgrieztos (vismaz ar tādu domu es aizeju, lai atgrieztos). Atvainojos, par to es vairs nerunāšu (vismaz centīšos, jo tas viss mani tikai un vienīgi vairāk saskumdina). Kopumā gribēju dalīties ar kādām skaistām pārdomām un domām, bet kaut kā tomēr nenesas. Tik daudz dažādu sliktu un ne visai labu domu, ka labāk tās paturēšu pie sevis. Nevēlos, lai kāds lieki satrauktos, nevēlos, lai ir kādi pārpratumi. Bet vienu gan es ļooti vēlos un ceru, ka jūs mani mīļie draugi piekritīsiet - es vēlos dzīvojot Rīgā būt un palikt par to pašu superduperforšo, vienkāršo, draudzīgo Lauriņu jeb kā visi mēdz teikt - Šukšiņu, tikai par daudz gudrāku un iespējams arī saprātīgāku būtni. Un ja es kaut par 5 grādiem mainos uz slikto, droši uzsitiet pa plecu un sakiet "Hei, Šukšiņ! Nu kaut kas nav labi!" Un es, es tad par tiem pašiem 5 grādiem griezīšos atpakaļ. Piedodiet par nesakarīgumu, bet gan jau drīzumā uzrakstīšu arī ko sakarīgāku! :)

Kāpēc cilvēki baidās no nāves?

Nāve taču ir skaista! Tā atbrīvo no ciešanām…