Vai patiešām arī liktenis var būt tikpat ļauns kā saprātīga būtne un tikpat nežēlīgs kā cilvēka sirds?*

 

Pelēkais nekas ir klāt
Un sāk manu dvēseli izrakņāt.
Tas atrod priekus,
Tas atrod bēdas,
Bet neatrod tas mīlestību.
Tas meklē, meklē-neatrod.
Tas jautā:
"Kur ir tava mīlestība?"
Es atbildu:
"Citiem dāvināju
Un vakar pat,
Pašu pēdējo kripatiņu
Atdevu uz ielas
Kādam nelaimīgajam."
/Laura Kupča/

Pēdējā laikā ir patiesi daudz domiņu, apdomiņu un pārdomiņu. Ir daudz dažādas izvēles jāizdara. Daudz cerību un centienu rīkoties pareizi, tā, lai nav jāuztraucas. Vienīgais, kas manu vārīgo dvēseli spēj nomierināt, kas liek rimties asarām un liek domāt,ka būs labi - ir skaistās atmiņas no Vecpiebalgas. Vakar Rīgā viss spieda mani pie zemes, likās, ka elpot vairs nav iespējams, labi, ka mocības beidzās un 19:34 es jau izkāpu Vecpiebalgas pieturā un varēju grābt gaisu un mieru kilogramiem. Un jau šodien ar mierīgāku prātu sēžu baznīcā domāju, plānoju, meklēju un nedaudz organizēju [kas šobrīd ir tikai par apgrūtinājumu, jo viss jādara man, jo citiem neesot laika or something like this, patīk ko tādu darīt, bet vai tagad, nezinu gan..].Nav laika arī zīmēt, bet gribās un ne tikai gribās, bet arī prasās..un jau tagad saprotu, ka Rīga būs vieta, kur nebūs laika zīmēšanai vispār, kamēr mācīšos Akadēmijā. Tas, ko esmu apņēmusies tiešām darīt, kamēr mācīšos Rīgā ir skriešana no rītiem, jo man patika sports skolā, bet tagad nebūs regulārās sporta stundas, tās ir jāizplāno un jāatrod laiku priekš tām pašai, tāpēc pirmdien jau atradu vietu, pa kuru es varēšu skriet vismaz no rītiem turpmākos 4 gadus. 17 dienas, kuru laikā vēl jāpagūst ir patiešām daudz. Un viens no tiem

daudzajiem pienākumiem, kuru patiesi sev apsolos - atrast laiku ATPŪTAI -, jo es patiesi zinu, ka tur man atpūsties nebūs laika, īpaši jau pirmo mēnesi, jo Rīga pati par sevi ir pat ļooti nogurdinoša. Pārdomām par dzīvi un sevi, šķiet, vairs neatliek laika nemaz, nepārtraukti kaut kas cits, nav laika mieram un tam, lai varētu iemantot mieru. Vienkārši nav, kas skumdina. Bet nevar skumt, ir jāpriecājas. Jāatceras smaidīt un atrast prieku un laimi katrā mazajā lietiņā, kas ikdienā mums ir blakus, katrā.

 

 

 

Ko vērts atrasties augstumā, ja neredzi tālāk par citu degungalu? Dzīvosim jautri! Dzīve – tā ir viss!/Viktors Igo/