Jau no pagājušās nedēļas ir sācies gavēnis. Gavēnis, kurš ilgst 40 dienas. Parasti visi kaut ko apņemās darīt un nedarīt. Tas viss reizēm šķiet, tik bezjēdzīgi, ka cilvēks neēd gaļu vai nedaru kaut ko citu, jo to laiku viņš neaizvieto ar Dievu, bet gan lai izklaidētos ar ko citu. Vienīgais, ko es saprotu, ir tas, ka patiešām cilvēks maina savu ikdienu un tiešām vairāk laika pavada ar Dievu un ar Viņa vārdu.
Un pati es pašlaik meklēju laiku, kad varētu lasīt Dieva vārdu un, kad es varētu kontaktēties ar Dievu.Ceru, ka drīz atradīšu to savu veidu.
Bet pagaidām, es vēlu atrast katram laiku Dievam un gavēni tādu, kas dod iespēju dzīvot ar tīrāku sidri un dvēseli, nevis kuņģi vai skaidrākām acīm, jo tīrs kuņģis vai skaidras acis mūs neizglābs no nāves.
10 comments:
Nekas jau cilvēku neizglābs no nāves.
Nebiju domājusi tādu nāvi, kā Tu to saprati.
Un kāda tad? Pagrimums utt...
Nāve, kuru es domāju ir elle...
Tad jau laikam, ka jā.
Bet, ja cilvēks netic Dievam. Tātad arī ne paradīzei, ne ellei? Ko tad? Reāli viņam viss pie kājas?
Nu reāli visi cilvēki saka, ka nonāks vai nu ellē vai debesīs un reāli visi par to domā, pat ja netic Dievam.
Bet vai tad tas nav nedaudz savtīgi un liekulīgi ticēt ellei, ja netic Dievam? Nav paradīzes bez elles. Nav Dieva, bez velna?
Nezinu vai tas ir liekulīgi [tas jājautā cilvēkiem pašiem], bet vispār tā notiek. Bieži vien cilvēki uzskata, ka viņi kaut kam netic, bet patiesībā viņi vienkārši nevēlās par to domāt un runāt. Starpcitu cilvēki, kuri tic venam, bet netic Dievam ir mazliet dīvaini, jo pat velns zin un tic tam, ka ir Dievs.
Man šķiet, ka ir tā, ka cilvēks tomēr kaut kam tic. Labi, viņš to nesauc par Dievu, bet viņš tomēr tic kaut kam - Liktenim vai kā viņš to savos vārdos nosauc.
To Tu pareizi saproti. Piemēram viens primitīvs piemērs, cilvēks TIC tam, ka Dieva nav. Tā arī ir sava veida ticība, bet kā jau pēdējos jauniešu vakaros noskaidrojies, cilvēki tic atdzimšanai kādā kokā, tic teorijai, ka tas ko mēs pasakām aiziet kosmosā un atgriežas pie mums atpakaļ.
Ierakstīt komentāru