*Ir parādījusies vēl viena lieta, kuru es gribētu, lai es prastu. Es ļoti gribētu, prast pateikt un uzrakstīt savas domas un pārdomas tādā formā, lai pilnīgi katrs, kurš lasa spētu saprast un uztvert to, lai tas spētu paskaidrot, mācīt, pasmaidīt, iepriecināt un saprast. Tas tiešām būtu labi. Arī es priecātos, ja es spētu saprast visu to, ko man pasniedz citi.
*Dvēseles mieru, kuru daļēji pieminēju arī iepriekšējā rakstā, jeb laiku ar sevi un savu dvēseli, nevar iegūt vienkārši iedomājoties par to, ka tagad un tūlīt es to dabūšu, jo šo mieru nespēj neviens mums dot, pat mēs paši to nevaram iegūt, jo to var dot tikai un vienīgi Dievs. Man prieks, ka esmu apzinājusies, ka nekādās mantiskās lietas nevar gūt mieru, varbūt nelielu atslodzi, bet ne mieru.*Runājot par dvēselēm, man šķiet, ka tas ir visskaistākais, kas var būt uz pasaules, jo dvēsele ir tā, kuru mēs nekad nespēsim saprast un izprast pilnībā. Un katru reizi, kad cenšamies to iepazīt, mums šķiet, ka pasaule mums uzsmaida un paliek vieglāk, jo kaut kas nezināms un neizdibināms ir kaut nedaudz vairāk iepazīts.
*Man šķiet, ka vispatīkamākais ir sarunas ar cilvēkiem, jo tajās mēs smeļamies spēku, iedvesmu un drosmi. Parastas sarunas mūs nomierina un liek parunāt par to, kas mūs nedaudz uztrauc nenorādot uz to, ka tas uztrauc. Draudzīgās sarunās mēs runājam par visu, kas sāp, uztrauc, kaitina, priecē un nomierina. Sarunas ir dažādas, bet visas mums cilvēkiem tik ļoti vajadzīgas, jo katrā mēs kaut ko jaunu uzzinām un no katras sarunas padarām bagātākas savas sirdis, prātu un domas.*Nesen līdz manām ausīm nonāca jautājums: "Kāpēc kaut ko darīt, ja arī nedarot, mēs nomirstam?" Un tad es sāku domāt un vienīgais, ko es atbildētu uz šo jautājumu. Bet kad Tu nomirsi un atskatīsies uz savu dzīvi, kā Tev pašam būtu patīkamāk - skatītiesuz dzīvi, kura pavadīta gultā neko nedarot, vai labāk tomēr skatīties dzīvē, kur visa pasaule redzēta un daudz pārdzīvots un izdzīvots? Man interesantāk visnotaļ būtu skatīties uz to emocijām pilnajā dzīvē, kur darīts daudz un tai pat laikā nekas svarīgs vai ģeniāli un īpaši nozīmīgs, bet vismaz kaut kas ir darīts.
Jauku dieniņu! Līdz nākamajai reizei. :)
10 comments:
Nezinu kā citiem, bet man šķiet, ka mieru cilvēkam spēj dot ne tikai Dievs, bet arī cilvēki.
Tā kā vārdi spēj būt ar vairākām nozīmēm, it īpaši tad, ja kādu daļu tikai izņem no teksta vai konteksta, tad piekrītu arī tam, ko raksti Tu.
Num jā. Bet kopumā Tu raksti par lietām,par kurām ikdienā piemirstam padomāt.
Jā, tā tas ir. Jo man gribētos, lai cilvēki padomā par sevi, kas notiek viņiem iekšā un ko viņi par kaut ko domā.
Cilvēkiem nevajadzētu paturēt to, ko viņi ir ieguvuši.
Tā īsti mēs neko nevaram paturēt.
Ko tieši Tu domā ar paturēšanu?
Pie sevis, ar sevi.
Nezinu, man bieži vien, ja tā godīgi jāsaka, ir vieglāk paturēt pie sevis un sevī.
Labāk uzraksti kaut ko jaunu.
Ok, pacentīšos pa šodienu. :)
Ierakstīt komentāru