Esmu pateicīga Dievam par visu, kas man ir dots. Gan par to, ka ir gājis grūti, lai arī vēlaizvien ir nepatīkami to atcerēties. Man šķiet, ka pateicoties tam nepatīkamajam, man tiek piespēlētas iespējas, pietam ļoti labas iespējas. Lai vai kā nebūtu vai būtu, man tomēr šķiet, ka man no pirmdienas sāksies klusais periods - runāšu tiešām maz. Ir runāts par daudz un teikts par daudz. Un arī traucēts. Varbūt stulbi izklausīsies, bet es tiešām domāju, ka visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, kuriem ir kādas vēlmes apķert mani vai iedot buču, labāk turieties 2 metru attālumā no manis. Man visas šīs štellītes šķiet pretīgas un nepatīkamas - tiešām jūtos neērti, bet tas nenozīmē, ka nedrīkst mani samīļot, kad uznāk grūtumi, vienkārši nedariet to citu emociju vadīti, es nezinu kā, bet es jūtu, kādos nolūkos kaut kas tiek darīts. Negribu pat zināt, kā ir dzīvot visu mūžu vienam, bez saucamās otrās pusītes, bet pašlaik man šķiet, ka bez tās ir vieglāk, nav nevienam jāatskaitās un nav jāapmulst kaut kādos brīžos. Man pamazām rodas iedvesma mana sapņa īstenošanai - iespējams uz Ziemassvētkiem mans sapnis būs piepildīts un tautai pārsteigums sagādāts. [juhhū] Ziniet mīļie, kas mani pēdējā laikā tracina? Sarunas! Vienmēr tās aiziet par lietām, par mantām, par naudu - par kaut ko materiālu!! -_- Kāpēc jūs nevarētu runāt par domām, par piedzīvoto, sajusto un to kas esiet?? Un vēl viens vapros - kāpēc tie cilvēki, kuri visvairāk ir vajadzīgi dzīvo tik tālu prom un nav iespējams satikties [kaut vai, lai nemiera brīžos pastāvētu ie loga vai pieklauvētu tumšā nakts stundā pie durvīm un izietu pastaigā]? Uzminiet, kāpēc esmu tik dzīvelīga ejot cauri visiem priekiem un bēdām? Man visos laikos ir palīdzējusi mūzika - tā ir man asinīs, sirdī, telefonā, apkārt, datorā, dabā, draugos - VISUR! Sāpes ļoti sāpina un maina cilvēkus, kaut būtu zāles pret domu izraisītām sāpēm - nav jums kādi pāris kg?
SMAIDĀM!
Esmu pateicīga Dievam par visu, kas man ir dots. Gan par to, ka ir gājis grūti, lai arī vēlaizvien ir nepatīkami to atcerēties. Man šķiet, ka pateicoties tam nepatīkamajam, man tiek piespēlētas iespējas, pietam ļoti labas iespējas. Lai vai kā nebūtu vai būtu, man tomēr šķiet, ka man no pirmdienas sāksies klusais periods - runāšu tiešām maz. Ir runāts par daudz un teikts par daudz. Un arī traucēts. Varbūt stulbi izklausīsies, bet es tiešām domāju, ka visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, kuriem ir kādas vēlmes apķert mani vai iedot buču, labāk turieties 2 metru attālumā no manis. Man visas šīs štellītes šķiet pretīgas un nepatīkamas - tiešām jūtos neērti, bet tas nenozīmē, ka nedrīkst mani samīļot, kad uznāk grūtumi, vienkārši nedariet to citu emociju vadīti, es nezinu kā, bet es jūtu, kādos nolūkos kaut kas tiek darīts. Negribu pat zināt, kā ir dzīvot visu mūžu vienam, bez saucamās otrās pusītes, bet pašlaik man šķiet, ka bez tās ir vieglāk, nav nevienam jāatskaitās un nav jāapmulst kaut kādos brīžos. Man pamazām rodas iedvesma mana sapņa īstenošanai - iespējams uz Ziemassvētkiem mans sapnis būs piepildīts un tautai pārsteigums sagādāts. [juhhū] Ziniet mīļie, kas mani pēdējā laikā tracina? Sarunas! Vienmēr tās aiziet par lietām, par mantām, par naudu - par kaut ko materiālu!! -_- Kāpēc jūs nevarētu runāt par domām, par piedzīvoto, sajusto un to kas esiet?? Un vēl viens vapros - kāpēc tie cilvēki, kuri visvairāk ir vajadzīgi dzīvo tik tālu prom un nav iespējams satikties [kaut vai, lai nemiera brīžos pastāvētu ie loga vai pieklauvētu tumšā nakts stundā pie durvīm un izietu pastaigā]? Uzminiet, kāpēc esmu tik dzīvelīga ejot cauri visiem priekiem un bēdām? Man visos laikos ir palīdzējusi mūzika - tā ir man asinīs, sirdī, telefonā, apkārt, datorā, dabā, draugos - VISUR! Sāpes ļoti sāpina un maina cilvēkus, kaut būtu zāles pret domu izraisītām sāpēm - nav jums kādi pāris kg?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru