Vērtība - nesaprotu, kā to var noteikt zīmējuma, jo ir patiešām daudz tādu, kuri ir novērtēti nepareizi un netaisnīgi, un pārtraukuši to darīt, jo uzskatījuši sevi par neveiksmīgiem. Vērtīgs ir tikai tas, kas liek mums atcerēties kādas emocijas un sajūtas. Viena no lielākajām manas dzīves vērtībām bija kopā pavadītie gadi ar klasesbiedriem. Šobrīd nerunāju par konkrētām ēkām vai lietām, nesāc lasot jau pukoties, ka skola nav forša utml. Es runāju par cilvēkiem, par dāvātajām un saņemtajām (lielākoties saņemtajām) emocijām, skaistajām dienām un visu, kas manā emociju bagāžā ir pateicoties tikai un vienīgi jums! Laiks, kas pavadīts kopā ar jums ir nenovērtējams. Es nezinu vai vispār vēl savas dzīves laikā izdarīšu tik daudz, cik izdarīju esot kopā ar jums. Ir bijuši daudzie klašu kari, kur, nezinu kā sanācis, bet mūsu klase vienmēr uzvarēja un nākamajos gados klases mūsu priekšnesumus centās atdarināt, tas bija varen smieklīgi. Mācību stundas, kurās šādi - pavisam mierīgi sēdējām un mācijāmies, kā pirmajā attēlā, bet jebkurā gadijumā bijām īpaši arī mācību ziņā. Kopā ietie kilometri pārgājienos šķita kā nieks, vienas sarunas garumā, protams, ka tempi mums atšķīrās, bet tas laikam bija atkarīgs no sarunu garumiem. Iepazinām savu novadu, pabijām Sērmūkšos, pēdējais pārgājiens uz Inešiem bija bagātīgs ar jaunām zināšanām un pie dabas mums patiesi patika. Kopā bija jautras sakopšanas talkas, arī zīļu lasīšanas akciju mūsu klasesbiedrs izdomāja. Un tās dīvainās sajūtas, kad stāvējām pirmajā septembrī kā 12ie, kuriem blakus mazie pirmīši. Dīvaina diena tā bija, jo šķita, ka neesam vēl izauguši, vēl ne...Bet visvairāk, laikam jau, pietrūks ekskursijas. Tās mums patiešām vienmēr bija labas - izrādes un muzeji mums vienmēr bijuši izvēlēti interesanti un labi, protams, arī laiks atpūtai tāds patīkams, nevis skrienošais. Runājot par mācību stundām, pietrūks: Māra nopietnības un galu galā, nejauši pasprūkošajiem jociņiem; Zigurda žestikulācijas (lai gan tā ir tracinoša, bet pietrūks); Kristīnes pedantiski paveiktie darbi, gandrīz nekad nebija pie kā piekasīties; Ilzes vienkāršā un patiesā smaida, viņas sirsnības, jo viņa vienmēr juta līdzi katram, kuram atgadījās, kas slikts; Ancīte Šu ar saviem jociņiem un ļaunajām izdarībām pret Ilzīti; Mārtiņš ar saviem jociņiem, bet arī ar lielo nopietnību; Sandža ar prikoliem, kuri ir patiesi smieklīgi; Mārtiņš Gints ar savu nosvērtību un mierīgo un vēso prātu, kurš tāds ir arī stresainos brīžos; KAncīte, mana mazā, mīļā un vienmēr saprotošā, palīdzību sniedzošā cilvēks, uz kuru stundā jāpaskatās un viss ir skaidrs; Joksītis ar savu sirsnību visur -īpaši mūzikā-, vienmēr bija interesanti papļāpāt (īpaši stundās); ŠAncīte no kuras mīlestība pret pasauli pilnīgi sprāgtinsprāgst es novēlu katrā klasē vismaz vienu tādu ŠAncīti; Žanete ar vienmēr pareizajām atbildēm (es vēlaizvien nespēju iztēloties, kā tas var būt, ka tad, kad tu dzirdi jautājumu, tu vienmēr zini atbildi, vienmēr) un protams daudzjiem smiekliem un kopā būšana un sēdēšana, arī plānošana stundu laikā, lai varētu aizbraukt uz kādu teātra izrādi; Sauļuks ar savu nemirstīgo smaidīšanu un tēlošanu, ka visu saprot, lai gan patiesībā visi (īpaši jau viņš pats) saprot, ka nesaprot gan; Evita ar saviem foršajiem jokiem, ašajām idejām un spožajiem izteicieniem; Santa ar savu tiešumu, komunicēšanas spēja; Gatis ar vienmēr daudzajiem darbiem, kuri kalpo par iemeslu neierasties skolā vai arī pietrūks tās mācību stundas, kurās viņš gulēja un ik pa laikam izteica diez gan smieklīgas piezīmes; Toms ar savu tiešumu, jo ja viņam kaut kas nepatīk, tad to varēja zināt visi, ja patīk, tad arī to varēja zināt visi, viņš prata paust savu viedokli un dara to vēlaizvien. Nu pietrūks visi, ko tur daudz piebilst.
Vienīgais, kam ir kāda nozīme, kad beidzam savu dzīvi uz Zemes, ir tas, cik stipri esam mīlējuši, kāda ir bijusi mūsu mīlestības kvalitāte.
/Ričards Bahs/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru