Klusums...dzirdamas vēja šalkas. Tukša telpa. Domas..daudz domas, tik daudz, ka pat bail domāt. Daudz atmiņu, par daudz. Tas viss laikam tāpēc, ka negribās nodzīvot dzīvi kaut kā tā, nu diez gan pavirši, negribās, ka visu laiku jāskumst, ka visu laiku jāčīkst, ka nav ko darīt. Negribās. Bet tagad, tagad nedaudz skumjas, jo brīžiem šķiet, ka notiek viss tikai par sliktu man. Bet nevajadzētu tā domāt, par sevi taču vienmēr jādomā labi, jādomā un jācer, ka būs labi, jo mūsdienās nav daudz tādu, kas Tev ticēs, nav daudz tādu, kas Tev palīdzēs, nav...Tādas ir tikai mūsu naivās iedomas, ka citi metīsies palīgā tā, kā Tu pats ņem un meties, kā izdzirdi saucienu palīgā, Tu meties un ziedo sevi un laiku. Nē, tā nav, citi tā nedarīs. Viņi Tevi atcerēsies tikai nakamajā reizē, kad sauks šos vārdus Palīgā. Sarunas...es un otrs....saruna, dialogs...patīkami, ja ir kāds kas klausās un kāds, kas runā, ka neesi viens ar tādu situāciju. Ir labi, ja ir vēl kāds, kurš saprot nevis - es neesmu to pieredzējis, bet varu nojaust kā jūties - tie vārdi ir lieki, tos es nedzirdu, jo saprotu, ka tas otrs Neko no tā nesaprot. Vienīgais, kas šobrīd man palīdz ir ticība un viens varenmīlīgs Kaudzīšu puses iemītnieks, kura vārdu vienmēr izdzirdot gribas pasmaidīt un aizskriet samīļot, jo tads cilvēks nav pelnījis to, kas ar viņu tagad notiek. Tāpat gribas teikt par vienu mīglas tītu ezīti, kurš ir mīlīgs un adatas viņam nav it nemaz asas, arī tas ezītis to NAV pelnījis. Gribētos, lai ezītim būtu laimīgāka ikdiena, mierīgāks prāts, skaisti notikumi, kurus atcerēties, laba veselība un viss pārējais. Bet šobrīd pāri visām likstām, cenšos saprast - KĀPĒC man, tai meitenei un ezītim šobrīd tā neiet....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru