Bija rīts kā pirparmētru līcis,
Un es tik tikko izglābies,
Un tu ti tikko nenoslīcis
šai svaigumā, šai maigumā
šais vārdu nevaldāmos palos.
Bet neprasiet, lai es te dalos
kaut kādos iespaidos ar jums.
Kas īsti noticis?
Tas ir mans lielais noslēpums.
/Māra Zālīte/
Šobrīd esmu smagi iestigusi, šķiet, ka nekas nenotiek, nekāda kustība vai izmaiņa. Gribas pat ļoti, ļoti sakārtot savu garīgo dzīvi, skumjākais, ka es nesaprotu, kur lai atrod laiku tai sakārtošanai un plānošanai, tai sevis savešanai kārtībā. Pie reizes tad es varētu saplānot savu mācību laiku un savas sabiedriskās aktivitātes. Nesen sevi ar savu draudzeni pieķēru vienā štellītē. Esam draudzenes jau kopš zīdaiņu vecuma un pa šiem 19 gadiem mums ir nereāli daudz kopīgu atmiņu, bet to fotogrāfiju mums ir uz abu roku pirkstiem saskaitāmas, bet labi, ka mums ir laba atmiņa un mēs svarīgako neaizmirstam. Un tad man ribas piebilst, ka jo mazāk bilžu, jo labāki draugi un noturīgāka draudzība (protams, ka tas ir tikai viens neliels pieņēmums). Negribās savu dzīvi sabojat ar kādu nevietā pateiktu jā vai nē. Kā lai neprasa citiem viedokli vai palīdzību? Pašam taču ir tik grūti izlemt. Ir taču vieglāk, kad blakus esošais cilvēks uzdod jautajumus un tu pats pamazām sāc apjaust darāmo, vismaz es to neuzskatu par kaut ko sliktu, ja cilvēks taujā pēc palīdzības otram cilvēkam. Es jūtu, ka patiešām drīz beigsies skola un es to nemaz negribu. Gribētos vēl un vēl, un varbūt arī vēl mazdrusciņ klāt un vairāk un ilgāk. Tikai mazdrusciņ, kas tad tur būtu pie tiem 12 gadiem klāt vēl vienu mazu gadiņu? Es tiešām, tiešām ceru, ka es citus neapzogu, laika ziņā, ko viņi man velta, jo laiks ir dārgs un, ja to nelietderīgi izmanto, tad ir tāda kā rūgtuma sajūta, tāpēc patiesi ceru, ka ar sevi neapgrūinu un nesagādāju rūgtumu. Brīžiem patiešām nevaru saprast, kur paliek laiks, vakar, šķiet, bija piektdiena, bet nu jau ir trešdienas vidus. Reizēm gribētos būt supermenam, jo tad es varētu pagūt visu un visur. Patiesībā dzīvi var salīdzināt ar šķaudienu - daudzi gabaliņi, kuri traucas neaptveramā ātrumā. Es savā dzīvē gribētu redzēt tik daudz, cik vajag, citādāk, redzot ar daudz traks var palikt, jo domas tad šaudās no viena redzētā uz otru. Gribētos teikt, ka tas sliktais, kas cilvēkos ir, ir utis un ar to var tikt galā vai nu ar zālēm, vai nu ar dabīgiem līdzekļiem vai kādām ķīmijām, bet galā ar to var tikt, ja vien ir vēlme. Svešu gaisma manu sirdi prot sasildīt vairāk kā cilvēku teiktie labie vārdi par mani, protams, ne visu cilvēku, bet svece silda vairāk kā daudzu cilvēku teiktie vārdi. Tas tāpēc, ka ir cilvēki, kuri runā no sirds, bet galvenais ir nepieķerties vārdiem un pats galvenais ir izprast un izšķirt, kuri mūsu dzīvēs ir tie liekuļi un kuri nav, kuri ir mūsu sirdscilvēki. Tas patiesi ir kas grūts. Cilvēki visu iedala vai nu melnu vai baltu, man galvā ir putra un viss sajucis kopā - pelēks - khmm...man laikam ir smadzenes. Man patīk skatīties spogulī, jo tur es varu ieraudzīt savas acis un tad, kad tu redzi savas acis, tu redzi arī savu dvēseli un sevi pašu. Daudzi cilvēki domā par mūžību, par dzīvi pēc nāves, bet kāpēc viņi nedomā par zemes mūžību, par laiku un dzīvi uz zemes? Par laiku, pirms nāves..? Labāk ir ja citiem cilvekiem jau sākumā pasaka, ka kaut ko ne-prto, ne-māk...tas ir daudz labāk, nekā lavierēt kaut kā cauri, lai nebūtu jāparāda, ka ne-māk, ka ne-proti.
Mēs esam tik jauni, cik jauni ir mūsu sapņi, un tik veci, cik vecs ir mūsu cinisms./S.Claiborne/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru