Un nebūs vairs nekas
kā bija. To brūci neplēsīs,
Bet saldi dzija...
Tai lietū nemirksi.
Bet skaisti lija...
Un nebūs vairs nekas, kā bija.
Tā puķe nevītīs.
Tik ātri vīta...
Gan vītīs vēl. Bet cita, cita.
Un āboli - cik dāsni krita
tai rītā, atceries, tai rītā.
Bet nebūs vairs nekas,
kā bija.Vai to jau
kāds reiz nesacīja?
/Māra Zālīte/
Man apkārt ir patiešām daudz diženu cilvēku. Piemēru ir patiešām daudz, ceru, ka neapvainosies kāds, ja viņu nepieminēšu, bet šobrīd uzrakstīšu tos, kas pirmie iešausies prātā pēc nejaušības principa. Diāna - jauns cilvēks, bet patiesībā dara tik daudz. Domāju, ka viņa dzīvē daudz sasniegs, ja jau tagad daudz ir paveikusi ar savu uzņēmību un neatlaidību. Sanda - cilvēks, kurš vienmēr saka, kā ir un nekad nepasaka kaut ko nepareiz, jo ja reiz ir saņēmusies teikt, tad tikai un vienīgi patiesību. Ločmeļu ģimene - daudz paveikusi Vecpiebalgas labā un vēl paveiks, tam es patiešām ticu. Ance - ar savu pozitīvismu, pat ja pašai ir grūti. Viņas daiļrunību dažādos literārajos darbos vien ir ievērības cienīga. Un šie ir tikai daži piemēri un diženie cilvēki man apkārt. Un tas labais, ko es redzu, nenāk ar piepūli, jo es skatos uz cilvēkiem ar sirdi, ne ar ko citu. Es pilnībā saprotu un attaisnoju stipros cilvēkus brīžos, kad viņi ir vāji, jo tie stiprie cilvēki ir tie, kuri sevī nepārtraukti visu krāj un tad pēkšņi visi striķi trūkst un viņi kļūst vāji un patiecoties viņu stiprumam, viņi uz ilgu liku nepaliek vāji - patiesībā tas ir diez gan īss mirklis. Manā dzīvē pietrūkst ikdienišķu sarunu, tas laikam kalpo par iemeslu, kāpēc rakstu blogu un sūtu ļaužiem vēstules pa pastu. Daudzas reizes manā dzīvē daba ir bijusi tā, kas mani noturējusi pie dzīvības, jo kad ir grūti atliek iziet pastaigā, paskriet vai pastrādāt āra darbus un paliek daudz vieglāk. Šobrīd es nedrīkstu nekādā ziņā palaisties, ja reiz ir sākusies augšupeja. Tad, kad cilvēki saka, ka esmu talantīga kādā jomā, es viņiem saku, ka neesmu gan un tad es parasti piesaucu vairākus citus cilvēkus, kuriem šis talants ir izteiktāks un talantīgāks. Mierā būšana, manuprāt, ir labākais, ko mēs katrs varētu vēlēties. Pirms mēs sākam rīkoties, mums nevajag teikt, ka tas ir viegli, vai grūti, tāda izteikšanās rada tikai šķēršļus, tāpēc vajag rīkoties nedomājot par to cik grūti vai viegli tas ir. Ciešanas ir sāpes un sāpes ir kaut kas nepatīkams, bet tas viss palīdz augt un veidoties, tāpēc varu teikt, ka ciešanas un sāpes, pat, ja tas ir kaut kas nepatīkams, ir labas un vajadzīgas. Mācīties man patīk, tikai žēl, ka tagad būs jābeidz skolu un tad mācīšanās process būs daudz savādāks. Un ne tikai process, bet arī visa dzīve un ikdiena būs savādāka. Ceru, ka Vecpiebalga nebūs savādāka, ka es varēšu atgriezties pie tiem pašiem cilvēkiem, pie kuriem uzaugu.
Vienkāršs ziedojuma fakts vēl nav dāsnuma prakse, ir jāievēro zināmi kritēriji. Nekad nevajag par zemu novērtēt personu, kura lūdz jūsu palīdzību. Gluži otrādi, šajā personā pienāktos saskatīt skolotāju, kas dod jums iespēju attīstīt savu dāsnumu.
/Dalailama/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru