Dvēsele*

Personīgi man dvēsele nozīmē daudz. Tieši tāpēc es katru dienu gribu pavadīt vismaz stundiņu ar savu dvēseli kopā. Skan varbūt dīvaini, bet man laiks ar dvēseli ir laiks, kad es uzzinu, kas ar mani konkrētajā brīdī notiek, ko es domāju, ko jūtu. Domāju par to, ko es domāju konkrētajā brīdī par kādiem cilvēkiem,ar kuriem man visvairāk ir bijis kontakts tajā brīdī. Pārdomāju savas darbības un izsecinu, cik ļoti tās ir pret vai ar manu dvēseli. Pēc pavadītā laika ar savu dvēseli, ne vienmēr es jūtos labi, bet tas ir svarīgi, jo šajā laikā es vairāk spēju sevi iepazīt. Es tādi iepazīstu sevi arvien labāk, nekā tad, ja es vairākas stundas skatītos TV, spēlētu volejbolu, dejotu tautiskās dejas vai darītu jebko citu, ko nenoliegšu, man patīk darīt, bet tādi es sevi nespēju iepazīt tik labi.

Ir viena lieta, ko esmu sapratusi un ko gribētu iemācīties. Es gribētu, lai es spētu mazas neveiksmes uzskatīt par neveiksmēm, nevis par katastrofām. Jo reizēm ir tā, ka notiek kaut kādas situācijas, kas patiesībā ir tīrākie nieki, bet es par tiem uzcepjos tik ļoti, ka brīžiem šķiet, ka no tā visa sajukšu prātā, ka nav jēga dzīvot, ka labāk būtu mirt, bet daļēji tās ir tikai bailes no kaut kā, kas šīm situācijām un dabībām var sekot, jo lielākoties mums par visu jāuzņemas atbildība, bet tā kā atbildība ir pārāk atbildīga, neviens to negrib uzņemties. Un arī es esmu tikai cilvēks, kurš pieļauj šīs situācijas, kad tīrākos sīkumus uzskatu par katastrofām, bet man prieks, ka pa vidu tam visam es pēkšņi saņemu kaut kādu spēku un drosmi pārstāt uztraukties un pieņemu tomēr to par vienkāršu neveiksmi.

Man pirms mazliet vairāk kā 2 nedēļām bija tikšanās ar vienu labu paziņu jeb draugu, ar kuru bieži netiekos, bet katru reizi, kad tiekamies tas ir svētīgi un iepriecinoši, jo viens no otra uzzinām ko jaunu un cenšamies palīdzēt viens otram kādās situācijās. Un šajā tikšanās reizē, kad runāju ar viņu es pēkšņi sapratu, ka man iet labi, ka viss ir labi un viss būs labi. Es sapratu, ka patiesībā viss tas, ko es iepriekš uzskatīju par kaut ko sliktu un apgrūtinošu, ir tikai tīrākie sīkumi, kas ir tikai neliels fons, ka manu ikdienas un dzīves pamatu veido, kaut kas labs un pilnīgi pretējs tam, ko biju iedomājusies. Kad saruna bija galā es devos pa Blaumaņa ielu ar varenlielu smaidu sejā un prieka pilnu dvēseli, jo es biju kaut ko beidzot sapratusi.
+Es gāju pa ielu un apņēmos, ka tagad katru reizi, kad ar kādu satikšos, es runāšu tikai par to visu labo un tos sliktos sīkumus atstāšu kaut kur tajā tālākajā fonā, lai netraucē, jo kā nekā katram savu rūpju daudz arī bez manām sīkajām rūpēm.

Galu galā es gribu, lai arī jūs kaut ko iemācieties - pirmāmkārtām to, ka neveiksmes vajag uzskatīt par neveiksmēm nevis par katastrofām. Un ja nu tomēr kas slikts atgadās, tad es novēlu atrast jums spēku tam tikt pāri. Reizēm pat ļoti labi ir tad, ja šo spēku spējat atrast sevi, ar Dieva palīdzību un svētību, bet ja netici tam, tad kaut vai tikai sevī atrodi šo spēku. Un prieks, ja Tev ir kāds cilvēks, pie, kura Tu vari vērsties pēc padoma, pie kura Tu vari vienkārši paraudāt uz pleca. Tas tiešām ir svarīgi, jo kad situācija ir tiešām katastrofiska, paliek daudz vieglāk, ja ir iespējams ar kādu parunāt par to. Un otrkārt, mācieties izšķirt, kas ir slikts un kas padara jūsu dzīvi sliktāku no tā, kas ir labs un slikts, bet tomēr padara dzīvi labāku. Tas ir sarežģīti izšķirt šīs lietas, bet kad iemācās to darīt, ir tiešām daudz vieglāk. Treškārt - novēlu arī jums atrast savā ikdienā laiku priekš savas dvēseles jeb vienkārši priekš sevis, kad jūs varat saprast sevi un varat iepazīt sevi tuvāk.

Lai jums viss izdodās! Uz tikšanos nākamajās manās pārdomās!

Laura