Manu domu dārzs*

Beidzot esmu tikai es, bez neviena cita... Bez trokšņiem apkārt, bez citu viedokļiem, bez vajadzības iejusties otra cilvēka ādā - bez tā visa, kas ir patiesi lieks mūsu dzīvē. Šī ir iespēja padomāt par laiku un vietu, esamību un būtību, un sūtību. Apdomāt to, kur esmu un uz kurieni dodos. Laiks saprasties pašai ar sevi, laiks savest sevi kārtībā, lai pats, sevi novērtējot, varu iziet tehnisko apskati un iegūt vajadzīgo uzlīmīti un tuvāko gadu varu staigāt, īpaši daudz nedomājot par sevi - galvenais, lai fasāde funkcionē un ir pieņemama apkārtējiem.

Brīdī, kad pati uz kādu no sev uzdotajiem jautājumiem esmu atbildējusi patiešām gari un izvērsti, šis iekšā esošais klusums apgalvo, ka pateikts nav pilnīgi nekas. Bet pēc īsās atbildes trakoti pukstošā sirds apstiprina to, ka ir pateikts varbūt pat par daudz, lai gan, iespējams, pateikts ir tikai tik, cik vajadzīgs, jo saruna taču notiek starp mani un klusumu, t.i., šo telpu. Galvenais, lai šis klusums dzird un uzklausa, lai viss notiek, lai nestāv uz vietas un, pateicoties sarunai, lai arī es kaut nedaudz to slikto, kas manī ir, mainu uz kaut ko labu.

Ikdienā jau ir patiešām daudz to cilvēku apkārt, ar kuriem varētu runāt nedaudz vairāk nekā drīkst, bet cik tas ir vajadzīgi? Visi tie mani ikdienas cilvēki ir ikdienas cilvēki, sirdscilvēku man nav – vismaz es tā domāju. Protams, ka ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami būt kopā, ar kuriem saistās daudz skaistu, patiesu un emocionālu notikumu, cilvēki, kuri izraisa kādas emocijas. Bet mana dzīves pieredze ir bijusi tāda, ka nekādos apstākļos nevajag paļauties un stāstīt kaut nedaudz vairāk nekā drīkst, jo ir cilvēki, kurus uzskatu par sirdscilvēkiem, bet kuri tādi nav, un ir cilvēki, kuri grib būt sirdscilvēki tieši man. Bet ko nu par citiem...

Ja reiz esmu šajā klusuma telpā, domājams, ka tehnisko apskati nespēšu iziet, ja nespēšu nodefinēt, kas es esmu. To ir grūti izdarīt, jo ir patiesi grūti izšķirt, kad es esmu es pats, nevis tas, kas gribētu būt. Un tā ir mana problēma - es daudz ko daru, bet es pati nespēju sev pateikt, vai es to daru tāpēc, ka man tas padodas, vai tāpēc, ka man gribas, lai man tas padotos. Šī jautājuma dēļ palieku klusuma telpā ieslēgta uz kādu ilgāku laiku. Bet laika nav daudz, ir jāatgriežas pie cilvēkiem... pie maniem ikdienas cilvēkiem. Apskatei cauri netieku. Šķiet, ka pēc mēneša būs jāatgriežas un tad, ja viss būs kārtībā, gadu varēšu par to visu nedomāt... varēšu dzīvot katram no maniem ikdienas cilvēkiem un ne sev.