Kaut man būtu vairāk laika, tad es varētu piepildīt visas savas idejas, kuras domājams ir labas. Tajā brīdī, kad mēs kaut nedaudz atkāpjamies, mēs kļūstam par zaudētājiem. Visu laiku es meklēju idejas un daudzas patiešām arī atrodu, bet ir tik sasodīti grūti tās visas realizēt. Skumjas ir pozīcija, kad cilvēks sev nepārtraukti atgādina savas skumjas. Mums vienmēr ir dzinulis otram kaut ko apsoīt vai pārmest un darīt maz vai neko. Reti gadās tā, ka sarunas laikā satiekas dvēseles, bet prieks, ka tā tomēr notiek. Tas nekas, ka reti, jo šajā interneta laikmetā varētu būt arī tā, ka dvēseles netiekas nekad un nespēj pat saskarties. Patiesībā ir reāli grūti dzīvot, kad domas ir rītdienā, nākamajā nedēļā, mēnesī vai gadā. Reizēm TIK ĻOOOTI gribās, lai ierodas ciemos kāds neaicināts, kāds kuru gaida, bet kuram negribas zvanīt vai rakstīt, jo nevēlos traucēt. Pasaukei bieži vien tiek atņemti labi rakstnieki, dārznieki un citi talantīgi cilvēki, tas tikai tāpēc, ka kāds šiem cilvēkiem teicis, ka universitate ir svarīga, ka bez diploma viņam nebūs nakotnes. Parasti, kad cilvēki saka vārdu kauns, man līdzās ir citi vārdi, kas ar to asociējas - mērķis, cīņa, cieņa, gods, izturība un katram vārdam ir arī savs pamatojums, kuru es labāk nedefinēšu, jo tad, kad to uzraksta, tas skan daudz citādāk nekā tas ir manās domās. Jūtas - kaut kas, ko es gribētu iesaiņot skapī, skapi aizslēgt un atslēgu iemest Gaujā, lai es to nekad neatrastu, jo esm patiešām nikna uz sevi par to, ko daru jūtu vadīta. Mīlu dziedāt, jo tad pārņem sajūta, ka dvēsele lido un attīrās. Domāju, ka tiem cilvēkiem, kuri ir par sevi pārliecināti ir daudz reizes vieglāk dzīvot uz šīs pasaulītes, nekā tādiem kā man, kuri ir diez gan nepārliecināti. Kad esi jucis un proti uzvesties kā visi normālie, tad to jau var saukt savā ziņā par kvalitātes zīmi. Bet vislielākā māka, manuprāt, ir tad, ja tu esi dīvains, bet ar savu dīvainību tu tomēr esi pieskaitāmies pie normālajiem cilvēkiem. Mums šķiet, ka mums nekā nav vai arī, ka kaut kas trūkst, bet lielākoties, tas ir tāpēc, ka mēs neprotam pieņemt to, kas mums jau ir, to, kas ir blakus. Zināt, ko gribi ir tik sarežģīti, vismaz es tā domāju, bet tagad, kopš esmu pazīstama ar vienu cilvēku, pārņem sajūta, ka ir viegli, tikai vajag nelielu iestūmēju no malas, kurš ir pārliecināts par to, ko tu vari un kas tev sanāk. Reizēm es tiešām nesaprotu tos, kuri čīkst, ka nekas nenotiek, nekā nav ko darīt un viss ir nereāli slikti, jo, manuprāt, vienmēr var atrast ko darīt un ja pats kaut ko dara, tad labāk un vieglāk ir pamanīt to, ka arī apkārt kaut kas notiek, ka patiesībā nevienā brīdī nav tā, ka kaut kas stāvētu uz vietas. Tapat es domaju par darbu, to var vienmēr atrast ir tikai jānokāpj no saviem augstumiem un jādara darbu, kurā maksā, nu un, ja būsi apkopēja, arī to darbu kādam ir jādara un ja būsi labs cilvēks, gan arī tevi pamanīs, jo labu sirdi var redzēt un laba sirds labai sirdij vienmēr palīdzēs.
Tautas filozofija, sevišķi viņas dzīves filozofija, stāv ar abām kājām uz zemes./Pēteris Birkerts/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru