Ceļot prot tas, kā sirds ir redzīga un kā acs prot apstāties un svētīt. Ceļot prot tas, kas savu sirdi prot atraisīt. Kad acis, ausis un sirds atveras, dvēsele izpeldas skaistumā./Z.Mauriņa/*

Nezinu kāpēc, bet mani pārņem sajūta, ka esmu savā dzīvē zaudējusi ko patiešām svarīgu (varbūt tas ir kāds cilvēks, varbūt mērķis, varbūt kādas vērtības - tiešam nezinu). Domājams, ka man vienkārši jāsamazina tempu un dzīves ātrumu, lai nav tik liela putra un nesareibst galva no tā skrējiena un fona bilžu biežās maiņas. Brīžiem tiešam nesaprotu, kā lai sevi mīlu, ja bieži vien iegrūžu sevi ellē esot tepat uz zemes, nu kā? Pēc katrām ciešanām ir nāve - ne vienmēr cilvēku, lielākoties ciešanu nāve. Es nekad nebūšu viena, pat ja to ļoti gribētu, jo es esmu ar un par sevi. Labi vien ir, ka mēs nevaram zaudēt to, kā mums nemaz nav. Ir daudz vieglak dzīvot, kad zini, ka esi kādam vajadzīgs, bet nevis vajadzīgs, lai varētu izmantot, bet gan tā, lai varētu un būtu vajadzīgs, kad Tev vienkārši jādzīvo, lai otrs varētu dzīvot, lai tam otram atrastos dzīves gribas jēga, lai var teikt - Tevis dēļ es vēl cīnos un dzīvoju. Visiem cilvēkiem, lai arī cik daudz būtu iedots, vienmēr būs pārāk maz. Patiesi grūti ir cilvēkam, kurš uzzina, ka bez viņa iztikt. Bērni ir tik mīļi, jauki un dievišķuma pilni, ka patiešām prieks ir būt viņu sabiedrībā. Patiesībā jūtos pagodināta un varen laimīga, kad kāds no mazajiem grib ar mani draudzēties un grib būt man labs draugs. Cilvēki vairāk saņemtu, ja viņi mazāk gribētu un mazāk ko citiem lūgtu. Cilvēkam katram esot sava laima, bet kur ir tā robeža, kad laime pārvēršas nelaimē? Nemāku paskaidrot, kā tas ir noticies un sagadījies, bet mans patvērums gan priekos, gan bēdās ir mana baznīca - tur es vienmēr varu ieiet un pabūt, vienmēr. Es protu ielaist pamatīgi meistarīgas kļūdas. Cilvēki ar vārdiem un darbiem nevar kļūt mazāki vai lielaki par citiem, jo tā vai savādāk, viņš pēc tā visa ir tāds pats cilvēks kā visi - ar rokām, kājām, galvu, sirdi(protams ir pāris izņēmumi,bet ceru, ka domu var saprast)... Cilvēkiem lielākoties ir grūti pieņemt atšķirīgo, bet ar laiku šis atšķirīgais kļūst par savējo un mūs (savējos) māca būt atšķirīgiem, nevis palikt vienādiem - ar vienu gaumi, uzskatiem, izskatu vai ko citu. Būtu jau forši, ja cilvēki viens pret otru izturētos kā pret līdzīgiem, nevis tā, it kā kāds no viņiem visiem tomēr būtu labāks un pārāks. Es savā dzīvē visvairāk viļos sevī un domāju, ka tā ir arī labāk, nekā vilties nepārtraukti citos un par to rūgt un sarūgt sevī. Jebkurš grupējums un organizācija var būt laba, ja vien tai ir savs mugurkauls. Karaliski jāprot uzvesties visiem, jo kuru katru dienu Tu no peļķes pavēlnieka vari kļūt par valsts prezidentu. Cilvēkiem citu pārdzīvojumi un izjūtas neko neizsaka, ja viņi paši ar to nav saskārušies savā dzīvē. Nekas, nezin kāpēc, vienmēr ir kaut kas reāli svarīgs un īpašs, tikai neizprotamu iemeslu dēļ cilvēki to idenficē ar neko. Nekas - tas nozīmē, ka tūlīt dzirdēsiet stastītajam, ko svarīgu un īpašu. Es un vairak neviens cits - tāda ir daudzu cilvēku dzīves patiesība un moto, jo domā, ka, ja viņiem būs labi, tad arī citiem būs labi.

Kas citus spēj mīlēt kā sevi pašu, ir atradis dzīves jēgu.

/Zenta Mauriņa/