Reizēm tiešām ir bijuši tādi gadijumi, kad var palīdzēt tikai un vienīgi Dievs, kad mēs paši vairs nevaram un nespējam nekādi līdzēt. Tā ir bijis nevienu vien reizi, jo es bieži vien jūtos nespēcīga Dieva priekšā un vienīgais stiprinātājs ir Dievs, caur Bībeli vai saviem instrumentiem cilvēkiem.Jēzus Kristus, bija vakar un šodien un vēl aizvien ir tas pats. Viņš darīja brīnumus vakar un dara tos arī šodien.
Bieži vien cilvēki nav apmierināti ar to, kas viņiem ir, tāpēc viņi cenšas iegūt to, kas viņiem nav un tā vienmēr, mēs kaut ko iegūstot steidzamies iegūt nākamo.
Brīnums slēpjas mutē. Man tā liekas, jo parasti, kad ar kādu izrunājas, tad parasti paliek vieglāk. Tāpēc grēksūdzē arī savus grēkus jāizsaka skaļi. Tad ja izsakām ko skaļi, ir zināms tas, ka kāds vienmēr dzirdēs. Vēlāk viss skaļi pateiktais piepildās vai mainās, jo kāds ir sadzirdējis un rīkojies.
Tā kā reizēm šaubos par savu ticību, es nezinu, vai no sirds uzticos un paļaujos uz Dievu. Zinu tikai to, ka nepietiek ar sirds ticību, ir vajadzīgi arī mutiski apliecinājumi.
Parasti cilvēki pie Dieva vēršas, kad ir grūti, bet jāatceras par Dievu arī ikdienā, kad mums ir labi, jo par to jāizsaka peteicība Dievam. Man tā šķiet, jo man pašai nepatīk, ja mani atcerās tikai grūtībās.
Bieži vien domāju par savu pagātni, jeb tuāk sakot par pagājušo gadu. Tas bija vienkārši drausmīgi! Es tiešām biju stulba, jo vienu kladi pierakstīju pilnu ar muļķībām, kas nekādi neslavēja Dievu. Es sagandēju labu draudzību, kas nu vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Biju daudz un dažādās pārrunās. Piedzīvoju nepatīkamus strīdus. Tas viss tiešām bija stulbi, bet tad, kad biju Ziemassvētkos baznīcā sajutu mieru. Viss gads bija pagājis vienkārši drausmīgi, bet tajā Ziemassvētku vakarā, beidzot pa ilgiem laikiem, es sajutu mieru un jutu lielu prieku. Es uzzināju, ka draudzē atsākies jauniešu vakari un citi pasākumi. Smaids pa visu seju un gaidas, gaidas, kad atkal varēšu gūt ko jaunu sev. Par to vēlaizvien esmu pateicīga Dievam. Tieši tas viss man bija vajadzīgs, lai rastu mieru, spēku, drosmi un izturību sev grūtos brīžos.
Nākot uz baznīcu uzreiz piekritu tam, ka esmu grēcinieks, niecīga un vēl tur visvisāda, bet vēlaizvien neesmu pieņēmusi to, ka mani kāds mīl vienkārši par to, ka esmu un kāda esmu.
Esmu pateicīga Dievam, ka caur mācītāju tajā grūtajā laikā mani spēja mierināt un stiprināt, jo tad man tiešām bija grūti un nezināju, kur likties un ko darīt. Tagad, kad man ir grūti cenšos netraucēt citus, jo zinu, ka viņi ir ļoti aizņemti. Un labrpāt palīdzu citiem.
Pēdējā laikā man nepatīk caur internetu vai īsziņām sarakstīties, jo šķiet, ka runājot ar cilvēku paliek vieglāk, vislabāk, ja runā aci pret aci, jo tad var manīt, cik cilvēks ir atklāts un ieinteresēts.
Cilvēkiem vienmēr grūtībās ir ierasts skriet pie citiem cilvēkiem pēc palīdzības, bet kādu dienu, kad tev to konkrēto cilvēku vajadzēs, bet tu nekur viņu neatrodi, tu sajuties pievilts. Bet Dievs vēlas, lai tu audz savā ticībā, nevis kāda cita. Dievs vēlas parādīt, ka arī tev ir kāda loma un pašam sava ticība. Ka arī tev ir kaut kas kā tu vari palīdzēt citiem un godinā Dievu. Tikai vajag paļauties uz Dievu, jo tāda loma ir katram.
28.08.2009.
