Man vēlaizvien sāp galva tad, kad runā kaut ko svaarīgu par ticību, it īpaši tad, kad sacītais man būtu noderīgs. Jēzus ir līdzjūtīgs, tāpēc reiz viņš būs žēlīgs manā nelaimē.Bieži ir bijuši brīži, kad es nevēlos aiziet no vietas, kur runā Dieva vārdu, jo liekas, ka tad es sevī gūstu mieru, reizēm labu padomu.
Vārdi, tas ir viss ko mēs varam pateikt. Reizēm visu varam pateikt simts vārdos, citreiz tikai trīs, bet gadās, ka nevaram vispār neko pateikt.
Kad mums ir grūti, vajag Dievam atgādināt Viņa apsolījumus, bet tos vajadzētu atgādināt tad, ja palīdzību meklējam tieši pie viņa.
Mūsu teiktie vārdi tiešām ir svarīgi, jo ar vienu sliktu vārdu izdarām daudz ļauna un lai to visu labotu ir vajadzīgi ļoti daudz labi vārdi. Tieši tāpēc, pirms kaut ko sakām, jāpadomā, vai tas ko mēs sakām ir tiešām labi un nenesīs nekādu ļaunumu.
Visiem, kuriem ir vajadzīgs kāds brīnums, jāizsaka skaļi sava rūpe un bēda, tas jādara vairākkārt un skat, pēkšņi Dievs visu ir vērsis par labu.
Dievs mums ir devis savus apsolījumus, lai mēs tos arī lietotu un saņemtu atbrīvošanu, ne tikai lai tiem ticētu. Lai viss notiktu, ir jānotic, ka tas var notikt un tad tas tiešām var notikt. Ja mēs sākam šaubīties, tas ko vēlamies arī nepiepildās. Piemēram slimais saka: "Es esmu slims.Man sāp. Man laikam būs jāiet uz slimnīcu. Es ticu, ka man ir vēzis. Šīs lietas iet arvien sliktāk." Viņi tā turpina rīkoties dienu no dienas. Viņi tam tic un apliecina - Un viņi iegūst to, ko visu laiku ir sacijuši!
Es arī ilgi negāju pie Svētā vakarēdiena, jo bija lielas bailes, bet tad Dievs man ienesa sirdī un galvā domu, ka man vienkārši jāiet un lai visu atstāju viņa ziņā.
Brīnums slēpjas mums katram mutē!
