Nu ir brīži, kad jūtos pavisam labi - tas ir laiks, kad esmu korī un dziedu [bet brīži, kad ir pauzes starp dziedāšanu, man tā ne visai, kaut gan nojaušu, ka tagad būs ok]. Tie brīži ir paši labākie, jo tad es domāju tikai par to, kā pareizāk izdziedāt vai arī par to - kas tur rakstīts. :D
Un jā, tad seko viss pārējais laiks,kad es domāju un nespēju nedomāt, laiks, kad es daru un kļūdos un laiks, kad es nevēlos sekot un darīt kaut ko, ko grib darīt kāds cits, bet viens ir pārāk bailīgs to darīt.Runājot konkrētāk - Šobrīd es domāju visādas dumas domas atkal. Domāju par to, ko vajag, ko nevajag,ko vajadzētu un kā vajadzēs. Bet tam visam pa vidu stāv tas,ka es visu sabojāju un iznāk nekas, jo pat ja pamati ielikti ir labi, es sienas būvēju no salmiem. :/ Eh. kā tā var neiet. Nesaprotu. Vai nu es esmu tik stulba, vai arī vnk neveiksmīgs cilvēks.
Un pašlaik es saprotu, ka es daru tik daudz nepareiza - es bēgu prom tad, kad man vajadzētu palikt un visu noskaidrot un paskaidrot. Es palieku un pasaku kaut ko lieku tad, kad labāk būtu bijis, ja es būtu kaut kur aizbēgusi. Ir tik daudz nepareiza manī - zinu, ka arī pašlaik pārāk daudziem izsaku to, ko domāju,bet nekas, gan jau es arī to pārdzīvošu.
Tā starpcitu, tieši tagad, kad esmu ieguvusi kādus labākus draugus, es gribu viņiem pateikt : "Ej, d****". Kāpēc? Tāpēc, ka man ir apnicis otram kaut ko dot. Tā visu laiku ir. Ne vienmēr tas ir kaut kas mantisks, piemēram, bieži vien kā muļķe uzticos cerībā, ka man arī dāvās uzticēšanos vai vismaz kopā pavadītu laiku, bet nē, to jau laikam no citiem nesagaidīšu, jo lielākā daļa to citu ir tādi, kuri ir man blakus,bet viņi manis teikto dzird kā bla..bla..bla..., bet nekas gan jau reiz arī viņus sāks uztraukt tās pašas lietas un situācijas, bet pagaidām man tiešām šķiet, ka tas viss tā ir.
Jēj..tieši tāpēc neviens cilvēks uz pasaules man nekad nebūs LABĀKAIS draugs vai LABĀKĀ draudzene.
Bet kopumā ņemot tīri pozitīvs laiks pavadīts, tad jau manīs, kā tālāk ies.
