Ir pagājis diez gan ilgs laiks, kopš mana pēdējā ieraksta šeit. Esmu nu jau 4 mēnešus Liepājā. Dzīvojos ar 4 jaukiem bērniem - Sofiju, Samuēlu, Danielu un Emīlu(kurš ļoti atgādina blēņdari Emīlu). Mums kopā ir jautri un interesanti. Visu ko kopā daramies, Garlaicīgi nav. Vakaros skrienu vai arī pastaigājos. Un ja tā godīgi, tad ikdiena diez gan ļoti atšķirās no tās, kas man bija pirms 5 mēnešiem un es nemāku teikt vai ir labāk vai nav, zinu tikai teikt, ka ir citādāk. Nav vairs tā,ka izeju no dzīvokļa agri no rīta un atgriežos pusnaktī. Tagad es māju atstāju ap 11 vai 12 un atpakaļ esmu jau ap 17 vai 18(nu kādos izņēmuma vakaros vēlāk). Nav došanās uz teātriem, operu, koncertiem, konferencēm un vēl visu ko, bet es neteiktu, ka bez tā nevar dzīvot. Dzīvot var, bet man nedaudz tomēr tas viss pietrūkst. It kā jau nav tā, ka visas dienas ir vienādas, bet gribētos teikt, ka mana ikdiena ir vienveidīgāka. Un vēl, ir noticis tas, no kā man vienmēr ir bijis bail - esmu nekonkrēta, jo es neko nevaru ieplānot. Katru dienu nodzīvoju ar notikumiem un pienākumiem, kas jāpadara un tad jau tikai ap vakaru varu plānot nākamo dienu(tas labākajā gadījumā), tāpēc piedodiet man ikviens, kuram savas nekonkrētības dēļ, esmu jau piegriezusies.Biežs viesis esmu Saldū. Dzīvojos pa Gregorskolu. Man tur patīk. Tur es patiesi jūtos kā mājās. Protams, neiztikt bez strīdiem un asarām arī tur, bet tas būs visur, kur ir cilvēki - vai ne? :) Gribētos teikt, ka mainījusies neesmu, bet esmu jau esmu. Esmu citādāka un ticiet vai nē - arī manas domas ir mainījušās pa šo laiku. Tas neizslēdz to, ka vēlaizvien esmu spītīga, neizlēmīga, ātri aizkaitināma un ar savu bērnišķīgumu, bet daudz kas nu ir citādāk. Un daudzi NEKAD man pamazām pārmainās uz IESPĒJAMS, VARBŪT un pats galvenais, uz KĀ DIEVS BŪS GRIBĒJIS,TĀ BŪS! Vairs nav tik daudz es, es, es, bet ko Dievs, kā Dievam, vai Dievs. Pa šo laiku mainījies arī tas, ka daudz vairāk lasu grāmatas un ticiet vai ne, bet beidzot es sākšu ķerties klāt savam 3000 grāmatu sarakstam, no kura, pa šiem 5 gadiem, esmu paguvusi izlasīt tikai 1 grāmatu. Varētu taisnoties, ka obligātā literatūra un lielā aizņemtība ir bijusi pie vainas, bet varētu arī teikt, ka patiesībā nebija pietiekoši liela vēlme un disciplīna, lai to darītu. Dienu no dienas esmu pārdomās, kuras nekur nenoved un tas mani satrauc, bet ceru, ka īstajā dienā un īstajā laikā tas viss kaut kur novedīs un būs arī rezultāts. Bet pagaidām tāda nav. Man prieks, ka pa šo laiku turpinu sazināties ar jums - draugi- un turpinu to darīt arī ar Latvijas pasta starpniecību un šogad man iemīļots veids kā sazināties ar jums, ir paku sūtīšana. Pagaidām, neviens no jums nav sūdzējies, drīzāk otrādi, esat atzinuši, ka tas ir patiesi foršāk un labāk, kā facebook.com sarakstes vai draugiem.lv virtuālas puķes utt. Iespējams, kāds no jums padomās, ka esmu galīgi sagājusi ķīselī, bet laiks šeit man ir nācis tikai par labu. Esmu mācījusies iepazīstināt citus ar sevi; esmu mācījusies pārvietoties pilnīgi svešā vietā; esmu iepazinusi Latvijas otru galu, kurā nekad nebiju bijusi un varu secināt tikai to, ka Kurzeme un tās pilsētas man ļoooti patīk (nu dzīvot es ne visās gribētu, bet skaistas viņas ir, to es nevaru noliegt); esmu iemācījusies uzticēties un pateikt, kā jūtos un ko domāju; esmu iemācījusies pieņemt citu viedokli un domas, izvērtējot, kas derīgs, kas ne un tad rīkoties pēc ieteiktā; esmu iemācījusies paļauties uz Dievu, ka Dievs zina, kas un kā ir labāk; esmu biežāk lūgšanās un Svēto Rakstu lasīšana man ir daudz svarīgāka un tam visam man ir 100 reiz vairāk laika kā iepriekš. Jaunumu, iespējams, ir daudz un vēl vairāk, rakstīt es varētu vēl un vēl visu ko, bet nezinu cik tas ir vajadzīgs. Bet tas, ko gribēju teikt - man ir labi. Paldies visiem, kuri liek manai sirdij pukstēt straujāk, kas palīdz nobirdināt asaras un tiem, kas kopā smejas un priecājās. Paldies tiem, kas saprot un tiem, kas nesaprot! Paldies tiem, kas pamāca un tiem, kas pārmāca! Paldies tiem, kas norāj un tiem, kurus vienkārši interesē! Paldies tiem, kas neko neslēpj un pasaka kā ir - man svarīga ir patiesība un novērtēju, ja cilvēki nemelo, bet pasaka kā ir. Paldies tiem, kas par mani lūdz! Paldies tiem, kas apvaicājās un sazinās arī paši, nevis gaida, kad es ar visiem sazināšos! Paldies tiem, kas uzņem pie sevis ciemos! Paldies tiem, kas BIJA, IR un BŪS! PALDIES!
- Nespēju saprast, vai tu runā nopietni vai tikai āksties, – sacīja šoferis.
– Es pats arī nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav, – teica Trauts. – Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj nodarīt sāpes. Taču tas jau vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni. /Kurts Vonengūts/
