daži mirkļi*

*Palīdzība, tas ir kaut kas neaprakstāmi skaists.
*Es ceru, ka sēkla, kuru saņēmu kristībā, manī atkal sākusi augt, lai nestu arī augļus vēlāk, kad pienāktu laiks. *Esmu priecīga, jo prieku pašiem jārada, bet skumjas nekad nav jārada tās pašas atnāk.
*Tas ir traģiski, bet parasti, kad otram sāp - šķiet, ka man sāp tieši turpat. Varbūt tieši tāpēc palīdzu citiem? Lai nesāpētu man?
*Dīvaini, bet tik viegli ir apbrīnot cita darbu, bet savu nē. Apbrīnot cilvēkus un viņu dzīvi, bet ne savējo.
*Mirkļi, kuri mums tiek doti par brīvu ir jāizbauda, jo tie nekad neatkārtosies.
*Mums katram ir daudz pienākumu, bet tiesību maz, tāpēc jāpriecājas par to, kas ir daudz un par to mazo mazumiņu
*Spēlēties ar citu dvēselēm ir vienkārši, , ja savu esi jau kaut kur paspēlējis.
*Kam mūsdienās ir vērtība - nekam, jo katram katram ir pilnīgi citas vērtības. Vērtība ir tikai tam, ko visi novērtē, tam, kas visiem ir vērtīgs un vajadzīgs.
*Ja mēs esam mierīgi, tad mūsu prātam ir iespēja norimt un noskaloties.

*Visvairāk man patīk klausīties otrā un atbildēt uz jautājumiem, bet reizēm ir labi, kad klusējam un vienkārši esam blakus.

manas pārdomas un atziņas*

* Mēs bieži nenovērtējam tos, kuri mums blakus. Parasti mēs novērtējam viņus tikai tad, kad viņi pazūd no mūsu redzes loka un mūsu ikdienas. Tas ir tik sāpīgi - apzināties ko tādu. Arī man ir tagad bieži gadijies tā, ka mani cilvēki sāk novērtēt tikai tad, kad es pasaku, ka dodos prom un vairs nebūšu tajā vietā pie viņiem. Tad cilvēki sāk stāstīt visādas lietas, kāpēc man vajadzētu palikt un ko es viņiem esmu devusi un kā esmu palīdzējusi, bet viņi to tajā brīdī vienkārši nav novērtējuši.
* Katra cilvēka domas ir domas, un ja tās ir kādam svarīgas, tad tās ir svarīgas domas. Tieši to es katram saku, kad man saka, ka viņa domas nav svarīgas. Svarīgs ir it viss, vismaz man, nezinu kā citiem, bet man tiešām interesē viss, kas notiek man apkārt un ar maniem draugiem un cilvēkiem, kas ir man blakus un arī tālāk no manis.
* Kļūdās visi, lai ko arī darītu un nedarītu. Tas nu ir vēlviens mans uzskats, jo katrs kļūdās. Kļūdās tad, kad ir kaut ko darijis un saprot, ka nevajadzēja un kļūdās tas, kurš nedarīja un saprot, ka vajadzēja.
* Reizēm, kad ilgāku laiku pavadi klusumā ar sevi, tu saproti, cik labi ir tas, ka Tu dzīvo un Tev ir visas ķermeņa daļas un esi samērā vesels. Cik forši, ka vari sajust sevi  - un pa nopietno saprast vai esi dusmīgs, saskumis vai laimīgs. Tad pēc tam ir vieglāk novērtēt apkārtējos un izprast viņus - vienkārši viņiem ir vajadzīgs miers un saruna ar sevi, lai sevi saprastu.
* Cilvēks nevar būt nevienam īpašumā, bet reizēm ir tik liela vēlme iegūt īpašumā kaut ko tādu, ko nemaz nevar iegūt. Ārprāts - tāda vēlme uznāk tik bieži, ka reizēm sajūtos kā Hitlers, kurš gribēja iegūt sev īpašumā un savā pakļautībā visu pasauli.
* Būs labi, jo vienmēr mēs paši pie sevis domājam visādas sliktas lietas un domas, lai gan patiesībā viss ir labi un būs labi. Varbūt reizēm, kad es saku, ka man ir slikti, es vienkārši gaidu sarunu no kāda, bet kad sakām, ka viss ir slikti - patiesībā domājam, ka ir labi, jo VIENMĒR, atkārtošu, Vienmēr var būt vēl sliktāk un draņķīgāk. Un jā, lai kā arī nebūtu mēs gribam vienmēr kaut ko citu. Jo, ja patiesībā mums iet labi, mēs sakām, ka ir slikti, jo mēs domājam un esam dzirdējuši, ka var būt arī vēl labāk.
* Reizēm jau der pateikt ko patiesu , lai cilvēki saprotās, ka visi esam vienādi un dzīvojam uz apaļās zemītes ar vienādām problēmām - dažādiem to risinājumiem un daudz domām.
* Mēs visi kļūdāmies un ja šīs kļūdas nevaram otram piedot, tad ko lai paši sakām un domājam par sevi - mēs tač nemitīgi kļūdamies. Tas nu gan ir skaidrs, ja kaut ko tādu izdarām paši, tad protams, sev piedosim, jo tie esam mēs, bet kāpēc mēs nepiedodam otram tādā pašā situācijā?
* Vienkārši reizēm cilvēki [nemanot sev] kļūst par nelieliem ego, jo viņu ego paliek lielāks pret sevi un aizmirstās, ka citi ir pilnīgi tādi paši. Vienmēr jau ir bijis vieglāk kādu tiesāt nekā palīdzēt vai samīļot. Lūdzu samīļo šodien kāru, jo katrs ir pelnijis, lai viņam palīdz, nevis tikai nosoda.
* Ja cilvēki spētu iedomāties, cik pasaule un apkārtējie būtu labi un saulaini, ja mēs dalītos savā laimē un bēdās ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem un ja reizēm noliktu savu ego un savu es malā.
* Reizēm, ja lietas mainām savās domās - tās arī dzīvē mainās. Tāpēc vienmēr jādomā tikai labas lietas un domas un jācer uz labāko, savādāk ar savu domu spēku mēs kaut kādā veidā ietekmējam savas darbības unre - notiek sliktais.
* Reizēm vienkārši jāsaprot, ko mēs vairāk vēlamies - mīlēt un sāpināt sevi, vai mīlēt un samierināties ar to, ka reiz arī atradīsies kāds, kurš mūs mīlēs patiesi Atkarībā kāda ir situācija. Jo reizēm ir labi, ja Tu kādu mīli, pat tad,ja viņš nemlī Tevi, jo kad cilvēks kādu mīl, viņa ikdiena kļūst savādāka un viņa attieksme pret visu arī mainās. Bet reizēm labāk nelikt sev veltas cerības uz kādu, jo pēc tam nāksies smagi vilties gan sevī, gan tajā cilvēkā.
* Reizēm tiešām pietiek tikai ar to, ka Tu pati pie sevis iekšēji notici tam, ka viss ir labi.

* Reizēm tiek doti mirkļi, lai mēs tos izbaudītu. [nevis visu laiku domātu un pārdomātu] Tāpēc, ja Tev tagad ir dots kāds labs un tiešām skaists mirklis, izbaudi to, nemaz nedomājot, kas notiks un kas notiek. Vienkārši paļaujies uz savu sirdi, jo tā spēj daudz vairāk izdarīt, paveikt un saprast.

Palīdzība*

Ārēji man ir labi - zin, varbūt pat ideāli, bet iekšā pašlaik ir vulkāna izvirdums, nelaime, plūdi, vētra, ugunsgrēks.

Vajag kādu, kurš var palīdzēt.

vārdi*

Man vēlaizvien sāp galva tad, kad runā kaut ko svaarīgu par ticību, it īpaši tad, kad sacītais man būtu noderīgs. Jēzus ir līdzjūtīgs, tāpēc reiz viņš būs žēlīgs manā nelaimē.
Bieži ir bijuši brīži, kad es nevēlos aiziet no vietas, kur runā Dieva vārdu, jo liekas, ka tad es sevī gūstu mieru, reizēm labu padomu.
Vārdi, tas ir viss ko mēs varam pateikt. Reizēm visu varam pateikt simts vārdos, citreiz tikai trīs, bet gadās, ka nevaram vispār neko pateikt.
Kad mums ir grūti, vajag Dievam atgādināt Viņa apsolījumus, bet tos vajadzētu atgādināt tad, ja palīdzību meklējam tieši pie viņa.
Mūsu teiktie vārdi tiešām ir svarīgi, jo ar vienu sliktu vārdu izdarām daudz ļauna un lai to visu labotu ir vajadzīgi ļoti daudz labi vārdi. Tieši tāpēc, pirms kaut ko sakām, jāpadomā, vai tas ko mēs sakām ir tiešām labi un nenesīs nekādu ļaunumu.
Visiem, kuriem ir vajadzīgs kāds brīnums, jāizsaka skaļi sava rūpe un bēda, tas jādara vairākkārt un skat, pēkšņi Dievs visu ir vērsis par labu.
Dievs mums ir devis savus apsolījumus, lai mēs tos arī lietotu un saņemtu atbrīvošanu, ne tikai lai tiem ticētu. Lai viss notiktu, ir jānotic, ka tas var notikt un tad tas tiešām var notikt. Ja mēs sākam šaubīties, tas ko vēlamies arī nepiepildās. Piemēram slimais saka: "Es esmu slims.Man sāp. Man laikam būs jāiet uz slimnīcu. Es ticu, ka man ir vēzis. Šīs lietas iet arvien sliktāk." Viņi tā turpina rīkoties dienu no dienas. Viņi tam tic un apliecina - Un viņi iegūst to, ko visu laiku ir sacijuši!
Es arī ilgi negāju pie Svētā vakarēdiena, jo bija lielas bailes, bet tad Dievs man ienesa sirdī un galvā domu, ka man vienkārši jāiet un lai visu atstāju viņa ziņā.
Brīnums slēpjas mums katram mutē!

palīdzība*

Reizēm tiešām ir bijuši tādi gadijumi, kad var palīdzēt tikai un vienīgi Dievs, kad mēs paši vairs nevaram un nespējam nekādi līdzēt. Tā ir bijis nevienu vien reizi, jo es bieži vien jūtos nespēcīga Dieva priekšā un vienīgais stiprinātājs ir Dievs, caur Bībeli vai saviem instrumentiem cilvēkiem.
Jēzus Kristus, bija vakar un šodien un vēl aizvien ir tas pats. Viņš darīja brīnumus vakar un dara tos arī šodien.
Bieži vien cilvēki nav apmierināti ar to, kas viņiem ir, tāpēc viņi cenšas iegūt to, kas viņiem nav un tā vienmēr, mēs kaut ko iegūstot steidzamies iegūt nākamo.
Brīnums slēpjas mutē. Man tā liekas, jo parasti, kad ar kādu izrunājas, tad parasti paliek vieglāk. Tāpēc grēksūdzē arī savus grēkus jāizsaka skaļi. Tad ja izsakām ko skaļi, ir zināms tas, ka kāds vienmēr dzirdēs. Vēlāk viss skaļi pateiktais piepildās vai mainās, jo kāds ir sadzirdējis un rīkojies.
Tā kā reizēm šaubos par savu ticību, es nezinu, vai no sirds uzticos un paļaujos uz Dievu. Zinu tikai to, ka nepietiek ar sirds ticību, ir vajadzīgi arī mutiski apliecinājumi.
Parasti cilvēki pie Dieva vēršas, kad ir grūti, bet jāatceras par Dievu arī ikdienā, kad mums ir labi, jo par to jāizsaka peteicība Dievam. Man tā šķiet, jo man pašai nepatīk, ja mani atcerās tikai grūtībās.
Bieži vien domāju par savu pagātni, jeb tuāk sakot par pagājušo gadu. Tas bija vienkārši drausmīgi! Es tiešām biju stulba, jo vienu kladi pierakstīju pilnu ar muļķībām, kas nekādi neslavēja Dievu. Es sagandēju labu draudzību, kas nu vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Biju daudz un dažādās pārrunās. Piedzīvoju nepatīkamus strīdus. Tas viss tiešām bija stulbi, bet tad, kad biju Ziemassvētkos baznīcā sajutu mieru. Viss gads bija pagājis vienkārši drausmīgi, bet tajā Ziemassvētku vakarā, beidzot pa ilgiem laikiem, es sajutu mieru un jutu lielu prieku. Es uzzināju, ka draudzē atsākies jauniešu vakari un citi pasākumi. Smaids pa visu seju un gaidas, gaidas, kad atkal varēšu gūt ko jaunu sev. Par to vēlaizvien esmu pateicīga Dievam. Tieši tas viss man bija vajadzīgs, lai rastu mieru, spēku, drosmi un izturību sev grūtos brīžos.
Nākot uz baznīcu uzreiz piekritu tam, ka esmu grēcinieks, niecīga un vēl tur visvisāda, bet vēlaizvien neesmu pieņēmusi to, ka mani kāds mīl vienkārši par to, ka esmu un kāda esmu.
Esmu pateicīga Dievam, ka caur mācītāju tajā grūtajā laikā mani spēja mierināt un stiprināt, jo tad man tiešām bija grūti un nezināju, kur likties un ko darīt. Tagad, kad man ir grūti cenšos netraucēt citus, jo zinu, ka viņi ir ļoti aizņemti. Un labrpāt palīdzu citiem.
Pēdējā laikā man nepatīk caur internetu vai īsziņām sarakstīties, jo šķiet, ka runājot ar cilvēku paliek vieglāk, vislabāk, ja runā aci pret aci, jo tad var manīt, cik cilvēks ir atklāts un ieinteresēts.
Cilvēkiem vienmēr grūtībās ir ierasts skriet pie citiem cilvēkiem pēc palīdzības, bet kādu dienu, kad tev to konkrēto cilvēku vajadzēs, bet tu nekur viņu neatrodi, tu sajuties pievilts. Bet Dievs vēlas, lai tu audz savā ticībā, nevis kāda cita. Dievs vēlas parādīt, ka arī tev ir kāda loma un pašam sava ticība. Ka arī tev ir kaut kas kā tu vari palīdzēt citiem un godinā Dievu. Tikai vajag paļauties uz Dievu, jo tāda loma ir katram.

28.08.2009.

Klusums*

Kā es gribētu pabūt klusumā. Pilnīgā klusumā, kur nevienas skaņas, kur pilnīgi neko nedzird. Zinu, ka man vajadzētu priecāties un līksmot, ka man ir dota iespēja dzirdēt visas skaņas, visus labos vārdus, kas vēltīti man un citiem, bet ar dzirdi es dzirdu arī pavisam ko citu.
Šodien es dzirdēju daudz smieklus, bet ne jau labos, bet ļaunos, kas smejas un sāpina citus. Jā, smiekli nāca arī no manas puses. Žēl, ka tā, bet kaut es varētu labot visu pateikto, labot jau var,bet no otra cilvēka atmiņas izdzēst nevar.
Šī diena ir viens no pierādījumiem manā dzīvē, ka labāk ir paklusēt. Šeit der mans sakāmais, labāk klusēšana sudrabs nekā runāšana zelts. Lai kā tas neliktos, būtu daudz labāk, ja es nespētu pateikt neko lieku, tikai to, kas vajadzīgs sakāms.
Jūs pat nevarat iedomāties, cik forši ir pasēdēt un pabūt klusumā, just, ka Tev blakus kāds ir, bet atverot acis un veroties apkārt neviena nav, tu nevienu neredzi. Khe..īstenībā jau ziniet gan, jo katram jēdziens klusums izpaužas savādāk. Vienam klusums izpaužas kā klusāk pagriezta mūzika, otram kā mierīgas sarunas nevis strīdi, citam tas ir pilnīgs klusums miegā, kad šķietami nedzirdam neko no apkārtnes. Klusums tāpat kā daudzi citi jēdzieni ir tik plaši un tieši tāpēc katram pilnīgi savādāk izprotami.
Bet pašlaik es gribu pabūt sev izprastajā klusumā. Klusumā, kur nav neviena tikai es. Aizverot acis es ar kādu sarunājos, bet atverot acis neviena nav un saruna pārtrūkst. Ar atvērtām acīm klusumā var sajust kāda roku uz pleca. Šī roka sasilda un nomierina.
Eh...cik skaisti būtu pabūt klusumā....

Tā tas mēdz notikt.*

Šaubas, jā, tās mūs visus kādreiz piemeklē. Mani arī, neesmu nekāds izņēmums.
Īstenībā, mēs domājam, ka mums vienīgajiem ir grūti, ka mums vienīgajiem kaut kas nav, kaut arī mēs to ļoti gribam, ka mums visu laiku atgadās kādas slikts, mēs domājam, ka mums vienīgajiem ta ir, bet NĒ mans draugs, TĀ NAV. Pateikšu vienu, dzīvē mēs visi reiz ar to saskaramies. Tā kā nevajadzētu domāt, ka mums vienīgajiem kaut kas var atgadīties un domāt, ka neviens mūs nesaprot un nevarēs palīdzēt ir pilnīgi nepareizi, jo vienmēr būs kāds, kurš mums var palīdzēt. Ļoti labi, ja esi ticīgs cilvēks, jo tad tu zini, ka VIENMĒR būs Kāds, Kuram tu intresēsi, Kāds, Kurš neatkarīgi no tā, ko Tu dari Tevi mīlēs.
Bet, ja neesi, ja esi cilvēks no pasaules, pat tad Tev nevajadzētu par kaut ko uztraukties, jo arī tad atradīsies kāds, kurš Tev gribēs palīdzēt un izdarīt kaut ko labu, jo vienmēr būs kāds cilvēks, kuram Tu būsi svarīgs un kaut kas īpaš, kāds, kurš bez Tevis vienkārši nespēj dzīvot.
Es tā tad sāku runāt par šaubām. Vienu brīdi es šaubijos par to, kas es esmu un ko es daru, bet tad manas šaubas sāka augt lielākas un es sāku šaubīties par citiem, par to, ko citi dara un par to, kas notiek man apkārt. Es sāku šaubīties, vai tas, kas man ir apkārt ir īsts un vai tam visam man vajadzētu ticēt, vai tam visam ir kāda jēga.
Skumji, bet ir tā bijis un tas ir bijis grūts brīdis, bet ziniet tā nemaz nevajadzēja notikt. Tā bija viena mana kļuda, kā reiz viens cilvēks man teica: "Lai kaut kas mainītos (ja patiešām grib kaut ko mainīt), pašam kaut kas ir jāsāk darīt, nevis jāgaida, kad kāds no malas steigsies palīgā" Tā nu tas ir, laikam šim cilvēkam bija taisnība, es visu laiku gaidīju, kad kaut kādas sajūtas atnāks, ja es sēdēšu malā un citi man tās pienesīs (nebūt ne) un ka es kaut kā mainīšos pati no sevis, bet redz, kaut kā tas viss pats no sevis nenotiek. Pašas no sevis mūsos sāk iezagties šaubas. Sākumā mazas un mēs tās nepamanām, bet ja pamanām, tad domājam, ka tas viss pāries. Nekas nepāriet, mums jāsāk rīkoties. Es sēdēju un gaidīju 2 nedēļas, kas man bija mūžība, bet lai cik ilgi man tas neliktos es neko nedarīju. Par to visu es varu teikt vienu, es esmu stulbene, bet nē, es teikšu, ka esmu cilvēks, cilvēks, kurš kļūdās un mācās no savām kļūdām, tāpēc ceru, ka nākamreiz pie šādām šaubām es rīkošos un neļaušu šaubām augt augumā. Un pateicība Dievam, ka mani draugi mani uzmundrināja un izteica, ne tikai labus, bet arī skarbus vārdus, lai es attopos. Paldies, ka esmu atgriezusies un tagad es centīšos dzīvot tā, lai man būtu labi, lai man apkārtējiem cilvēkiem ir labi un lai Dievs par mani var priecāties, nevis līdzi man raudāt un skumt.


P.S.Smaidīšu par spīti tam mazajam, sarkanajam, ragainajam nelietim. Un iesaku to darīt arī jums.:)