Klusums*

Kā es gribētu pabūt klusumā. Pilnīgā klusumā, kur nevienas skaņas, kur pilnīgi neko nedzird. Zinu, ka man vajadzētu priecāties un līksmot, ka man ir dota iespēja dzirdēt visas skaņas, visus labos vārdus, kas vēltīti man un citiem, bet ar dzirdi es dzirdu arī pavisam ko citu.
Šodien es dzirdēju daudz smieklus, bet ne jau labos, bet ļaunos, kas smejas un sāpina citus. Jā, smiekli nāca arī no manas puses. Žēl, ka tā, bet kaut es varētu labot visu pateikto, labot jau var,bet no otra cilvēka atmiņas izdzēst nevar.
Šī diena ir viens no pierādījumiem manā dzīvē, ka labāk ir paklusēt. Šeit der mans sakāmais, labāk klusēšana sudrabs nekā runāšana zelts. Lai kā tas neliktos, būtu daudz labāk, ja es nespētu pateikt neko lieku, tikai to, kas vajadzīgs sakāms.
Jūs pat nevarat iedomāties, cik forši ir pasēdēt un pabūt klusumā, just, ka Tev blakus kāds ir, bet atverot acis un veroties apkārt neviena nav, tu nevienu neredzi. Khe..īstenībā jau ziniet gan, jo katram jēdziens klusums izpaužas savādāk. Vienam klusums izpaužas kā klusāk pagriezta mūzika, otram kā mierīgas sarunas nevis strīdi, citam tas ir pilnīgs klusums miegā, kad šķietami nedzirdam neko no apkārtnes. Klusums tāpat kā daudzi citi jēdzieni ir tik plaši un tieši tāpēc katram pilnīgi savādāk izprotami.
Bet pašlaik es gribu pabūt sev izprastajā klusumā. Klusumā, kur nav neviena tikai es. Aizverot acis es ar kādu sarunājos, bet atverot acis neviena nav un saruna pārtrūkst. Ar atvērtām acīm klusumā var sajust kāda roku uz pleca. Šī roka sasilda un nomierina.
Eh...cik skaisti būtu pabūt klusumā....