otrdiena, 2011. gada 30. augusts

jūnijs vasarā [1.daļa]*

Vasara bija vienkārši neiedomājami interesanta. Man katra pavadītā vasara šķiet vislabākā, bet neviena nav labāka par otru, viņas katra par sevi ir vislabākās. Nekas, ka vasara vēl nav galā, bet es jau tagad gribu uzrakstīt atskaiti par šo vasaru, jo ko gan labāku es varētu izdarīt, ja man ir kompis un nets un nav nekā cita, ko darīt. : ) : DIesākums bija nepārspējams. :D Jau pirmajā darba dienā un pirmajā vasaras brīvdienā  - 1.jūnijā, krāmējot malku ar mani kas negaidīti interesants atgadījās. :D Mans ceļš krustojās ar naglainu dēli. Sāpēja dikti un galva man reiba dikti un viss bija tik dikti, dikti, ka man tagad nāk smiekli to visu atceroties, bet tobrīd bija dikti, dikti. Jautri bija tas, ka man nevarēja atrast tos caurumus, kurus man sataisīja dēlis, bet tajā nedēļā es domāju ļoti dikti par to, kā bija Jēzum, kad Viņu sita krustā, jo viņam naglas bija daudz daudz pamatīgākas un pie tam tās naglas caurdūra gan rokas, gan kājas. Bet man naglas bija tikai cm dziļumā. Tas bija smagi.
Mēs ar kori bijām Dundagā. :) Skaisti! Pirmo reizi, cik es zinu un atceros, biju Kurzemē. Es nekad tur nebiju bijusi tas jau vien bija liels notikms priekš manis. Brauciens kā jau bija domāts bija garš un mūsu koristi, to pacentās padarīt garāku - apmeklējot veikalus un zaļās pieturas pieprasot es jau neteikšu, ka bijām tikai vienā veikalā un tikai vienā zaļajā pieturā. : D  Bet man šķiet, ka ar to jau bija gana. : D Kad ieradāmies, ātri salikām savas paunas istabā, kurā nācās palikt pa nakti. : D Un tad jau steidzāmies uz mēģi. Tas bija mans pirmais tik lielais mēģis un vispār dziedājums kādā lielākā estrādē ar tādiem profesionāliem diriģentiem. Un tad man tas šķita, kas liels un likās, ka esmu dziesmu svētkos bet tad es nenojautu, kas mani sagaida augusta beigās. Mēģinājuma laikā guvu sev iedegumu - tādu diezgan sārtu. Tad bija brīvais laiks, kuru nemaz neatceros kā pavadīju, bet pavadīju diezgan ātri - bet neteikšu, ka aizraujoši. Devāmies gājienā un jā, bija labi, ka iedzēru zāles, lai nejūtu naglu rētas. Bet gājiens bija labs. Un koncerts bija kas vēl labāks. Man patika un es atkal - starpcitu - stāvēju pašā priekšā un pašā vidū. Pēc koncerta aizgāju pie tiem diriģentiem, kurus vēl varēju saķert un pajautāju, lai ieraksta man kaut ko par piemiņu no šī skaistā pasākuma. : )  Visvairāk man sirdij patika Teterovska rakstītais. bet ne jau tāpēc, ka viņš ir kruts čalis, bet gan tāpēc, ka teksts tiešām bija labs un piedurīgs sirsniņai. :) Vakars bija nepārspējami smieklīgs, jo kora pieaugušie mūs dzina ballēties, jo bija balle pēc šiem Kurzemes dziesmu svētkiem, bet mēs negribējām tā īsti iet, bet beigās jau bija ok, atradām ar ko nodarboties. Piemēram, es ar Annu devāmies veikala meklējumos un mēs to atradām. Pēc tam mēs lūrējām pa logu, ko dara pieaugušie, bet neko vairāk par ēšanu un nelielu dzeršanu neredzējām. : D Kaut kad vēlu jeb varbūt labāk teikt agri no rīta devāmies gulēt. Un nākamā diena jeb precīzāk sakot 5.jūnijs bija arī jauka dieniņa, jo mums bija ekskursija pa Kurzemi precīzāk Dundagas apvidu - Talsi, Valdemārpils, Mērsrags Visas vietas, kur bijām man patikās - īpaši iemīlēju Valdemārpils vīrieti, kurš vadīja amatniecības skolu puišiem. Tur bija vienkārši ideāli - man gribējās tur tiešām palikt. Un kad brauciens tuvojās beigām, es jutu, ka manī parādās zāļu sekas un mani pārņēma miega brāzmas un es gulēju. Mmmm..brauciens bija patiešām skaists.
Tad biju kaut kad pa vidam skolā, jo centos būt čakla un sāku turpināt savu projektu. "Eļļas un ūdens necaurlaidošs iepakojuma papīrs ar PHB pārklājumu"
Un tad pienāca dažu cilvēku liktenīgā diena - 9.klases izlaidums, kurš piedodiet,bet man tiešām, tiešām nepatika. :( (ne-ē)
Tad palicis atmiņā 11.jūnijs. Jo tad es pirmo reizi tik daudz un tik ilgi pūšķoju baznīcu. Un papildus šim skaistajam notikumam atklāju, ka man ir alerģija no puķēm.. : @ : D
17-19.jūnijs - VĀCIEŠI Ierašanās vien bija zvaigžņu cienīga. Pag..pag...šķiet, ka viņi dēļ savas navigācijas sistēmas un aizmāšības nokavēja tikai 7 ar pusi stundas. Bet nekas, tas bija piedodami, jo kam tad negadās. Nākamā diena jeb 18.jūnijs bija ekskursija pa Rīgu. Tiekamies 10tos pie Operas. ??? where is everybody??!! : D Ups...viņi piemirsa pazvanīt, ka izbrauks no Dzērbenes tikai 11tos, jo ir noguruši. Bet nekas, dabujām pa brīvu ekskursiju un ņammīgas pusdien/brokastis. Un kaut kad vēlāk mēs beidzot viņus arī sagaidījām - es biju priecīga, jo vienu es pazinu. (hug) Mīlu..Man patika situācija, kad es pajautāju kurš var runāt angliski - bija tāds WTF? klusumiņš. : D Pēc tam bija nelielas izklaides pie jūras, kur man bija kļūmīte, jo man kāpjot no busiņa aizķērās svārki un jā - pārplīsa uz pusītēm. : D Vakara noslēgums bija Lodes-Apšos - mmmm...atmiņas un sentiments - man bija tiešām sirsniņā tieši tas, ko man tur teica, tas man lika birdināt laimes un prieka asariņas... : ) She is just happy! : ) Tad sekoja ballītes diena!!! Dievkalpojums atkal man bija tāds, kas aizķērās sirsniņā. Pēc tam sekoja vāciešu koncerts, kas man izklausījās diezgan mīlīgs. Un tad bija mana pirmā un ne pēdējā pusdienošanas reize Ūdensrozē. Ņamm, bija tiešām, tiešām garšīgi. Tad braucām ekskursijā pa Vecpiebalgu un vakarā satikāmies Niedrītēs, kur bija tuc.. :) Mani sauca par zīmēšanas Jēzu - wow, nu tur ir jauda tā pateikt. Dziesmas, bija labas un labi sanāca, bet problēma tāda, ka bija tikai 3. : D  Un soldžeri - feini, bet šķiet, ka viņi neiebrauca tajā visā. Vakarā, kad atvadījāmies - asaras un hugucīši. :) (hug)
Ok...man jābeidz, bet turpinājums sekos. :)
Laura jeb ŠukŠiņŠ ^_^

ceturtdiena, 2011. gada 18. augusts

dzīve*

Ir tik dīvaini apzināties, ka Tu audz un, ka arī apkārtējie aug. Tie, kas agrāk bijuši sīkie, tagad ir tie, kas sākuši domāt un arī viņiem ir savas problēmas un grūtības. Var redzēt, ka viņi nav tie paši smaidīgie un "nedomājošie" bērni. Viņi ir kļuvuši par cilvēkiem. Bet ir noticis kaut kas vēl dīvains. Tu pats it kā tikko biji tāds pats cilvēks, kā viņš, taču Tu vairs nespēj atcerēties kā bija. Tu gribi, bet vienkārši neatceries, nespēj. Tu it kā saki, es Tevi saprotu, un zinu, kā Tu jūties, bet kad pie sevis Tu apdomājies, Tu to vairs nezini un neatceries, kā bija. Tas ir tik skumji. Tādā situācijā Tu sajūties kā lielākais melis, jo Tu melo cilvēkam, kurš emocionāli ir diezgan vājšs. Tas ir pats ļaunākais ko cilvēks var otram izdarīt, melot emocionāli un neuzticēties pilnībā, ja reiz uzticās. Sāpīgi, bet tā ar cilvēkiem notiekās un to sauc par dzīvi. :)
Laura