Ir tik dīvaini apzināties, ka Tu audz un, ka arī apkārtējie aug. Tie, kas agrāk bijuši sīkie, tagad ir tie, kas sākuši domāt un arī viņiem ir savas problēmas un grūtības. Var redzēt, ka viņi nav tie paši smaidīgie un "nedomājošie" bērni. Viņi ir kļuvuši par cilvēkiem. Bet ir noticis kaut kas vēl dīvains. Tu pats it kā tikko biji tāds pats cilvēks, kā viņš, taču Tu vairs nespēj atcerēties kā bija. Tu gribi, bet vienkārši neatceries, nespēj. Tu it kā saki, es Tevi saprotu, un zinu, kā Tu jūties, bet kad pie sevis Tu apdomājies, Tu to vairs nezini un neatceries, kā bija. Tas ir tik skumji. Tādā situācijā Tu sajūties kā lielākais melis, jo Tu melo cilvēkam, kurš emocionāli ir diezgan vājšs. Tas ir pats ļaunākais ko cilvēks var otram izdarīt, melot emocionāli un neuzticēties pilnībā, ja reiz uzticās. Sāpīgi, bet tā ar cilvēkiem notiekās un to sauc par dzīvi. :)Laura
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru