kopsakarības*

Tie, kuri cieš, liek ciest arī citiem. Jāmācās atšķirt cilvēkus, to domas, mērķus, novirzes, lai paši sev nemanot nekļūtu par tiem cilvēkiem, kurus ienīstam un kuru sabiedrība mums nav tīkama. Mums ir jāmācās būt taisnīgiem, jo ja esam pielikuši vienu punktu klāt kādam tikai tāpēc, ka viņš ir mūsu draugs, lai viņš tiktu kaut kur tālāk vai uzvarētu, tad to vajadzētu izdarīt arī tā cilvēka labā, kurš nepiesaista un neuzrunā tevi, bet kādu citu, viņš gan jau uz šīs pasaules spēs uzrunāt un tas varētu notikt pateicoties Tev. Vienmēr visi grib ko dzīvē sasniegt un tas ir labi, jo tad vismaz ir mērķi un kustība uz priekšu un augšu, nevis cilvēks degradējas. Kas reiz ir sākts, ir jāpabeidz, lai nav puspaveikts darbs,jo pusuzslavas neviens neizsniedz un izsniedz, tad tā neko nav vērta. Mums katram vajadzētu kādu pieskatīt - sākumā kaut vai tikai sevi. Cilvēkā neviens nevar ielauzties. Neviens nevar zināt otra domas, jūtas, pieredzi - kā tikai un vienīgi tad, ja viņš pats atļauj, pielaiž un atklāj to visu, jo pilnīgi neviens nevar to zināt, kā tikai caur pašu cilvēku. Pasaule ir pilna ziedošu cilvēku, tikai skumji, ka daļa no tiem, savas dzīves laikā, tā arī neuzzied, jo pietrūcis kāds iestūmējs un bīdītājs. Šīs vasaras pozitīvais atsver visu negatīvo, slikto, ļauno un nepatīkamo, kas noticis. Galvenais, ko mums savā steidzīgajā ikdienā nevajadzētu aizmirst, ir, tas, ka ik pēc brītiņa vajag samazināt savu tempu, lai palūkotos apkārt, novērtētu mirkli, iegrāmatotu to savā sirdī un galvā un vienkārši palūkotos, kur šobrīd atrodies. Nemitīgi vajag sev atgādināt to, ko esi apņēmies, lai neaizmirstās arī pienākumi pret sevi, ne tikai valsti, tautu, pasauli, draugiem u.c.Runāt par vienu un to pašu tikai ar citiem vārdiem, es saucu šādi - pieej šai lietai radoši. Mums nevajag apspiest savus sapņus, mērķus un idejas. Ja mēs to darām, tad mēs varam nejauši apspiest cilvēku, kurš varēja kļūt par slavenu rakstnieku, par kuru skolā mācītu viņa bērniem, bērnu bērniem.

SMAIDII!  -_-

žēl*

Tik žēl, bet visbiežāk cilvēki aizmirst tos cilvēkus, kuri ir viņiem darījuši labu. Patiesībā tas ir pat ļoti skumji. Šodien es sapratu un pamanīju, ka manī ir mirdzums. Un es šo mirdzumu nevēlos pazaudēt, it īpaši mirdzumu acīs, ne tikai sirdī. Mirdzumu, kurš priecājas par dzīvi - par to, ka varu kalpot, strādāt, palīdzēt un nedaudz paslinkot, domājot par dzīvi un apkārt notiekošo. Man patīk cilvēkiem kaut ko dot. dot otram to, kas viņam ir vajadzīgs un kas varētu otru iepriecināt (domājot par otru,nevis par savu labumu). Šīs dienas jautājums - kāpēc visiem vajag definēt kādu draugu no sava draugu loka ar īpašu apzīmēju -labākais/labākā? Cilvēki bieži vien sabojā attiecības, jo biežāk par komplimentu izteikšanu un plusu ieraudzīšanu, tie izsaka spriedumus par to, kādam tam cilvēkam vajadzētu būt. Un nu jau ar lielu satraukumu es apzinos, ka pēc 15 dienām es uzsākšu skolas gaitas 12.klasē - DRAUSMAS! Galvenais, ko esmu sapratusi ir tas, ka ir jākustās un jāvirzās un tieši tad kaut kur var nonākt un kaut ko var sasniegt, nevis uz vietas stāvot. Un vienalga, ko mēs darītu mēs ietekmējam ar to vēl kādu citu. Starpcitu - trūkumi ir mums visiem, lai arī cik ideāli mēs sev esam. Nu viens no maniem trūkumiem - es vēlos tik daudz darīt, tik daudz paveit, bet es tikpat daudz arī baidos to darīt, jo nejūtos pārliecināta par sevi. Trūkst pārliecības, ka spēšu un izdosies. Meklēt un saprast, un atrast sevi kā personību ir tik grūti, bet zinu to, ka tad, kad Tu to paveic, tad dzīve paliek tik viegla un skaista. Šodien tā nejauši sanāca izteicieniņš man "Nelaimes mūs apciemo ne jau no laimes".

SMAIDĀM! -_-

viss*

Esmu pateicīga Dievam par visu, kas man ir dots. Gan par to, ka ir gājis grūti, lai arī vēlaizvien ir nepatīkami to atcerēties. Man šķiet, ka pateicoties tam nepatīkamajam, man tiek piespēlētas iespējas, pietam ļoti labas iespējas. Lai vai kā nebūtu vai būtu, man tomēr šķiet, ka man no pirmdienas sāksies klusais periods - runāšu tiešām maz. Ir runāts par daudz un teikts par daudz. Un arī traucēts. Varbūt stulbi izklausīsies, bet es tiešām domāju, ka visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, kuriem ir kādas vēlmes apķert mani vai iedot buču, labāk turieties 2 metru attālumā no manis. Man visas šīs štellītes šķiet pretīgas un nepatīkamas - tiešām jūtos neērti, bet tas nenozīmē, ka nedrīkst mani samīļot, kad uznāk grūtumi, vienkārši nedariet to citu emociju vadīti, es nezinu kā, bet es jūtu, kādos nolūkos kaut kas tiek darīts. Negribu pat zināt, kā ir dzīvot visu mūžu vienam, bez saucamās otrās pusītes, bet pašlaik man šķiet, ka bez tās ir vieglāk, nav nevienam jāatskaitās un nav jāapmulst kaut kādos brīžos. Man pamazām rodas iedvesma mana sapņa īstenošanai - iespējams uz Ziemassvētkiem mans sapnis būs piepildīts un tautai pārsteigums sagādāts. [juhhū] Ziniet mīļie, kas mani pēdējā laikā tracina? Sarunas! Vienmēr tās aiziet par lietām, par mantām, par naudu - par kaut ko materiālu!! -_- Kāpēc jūs nevarētu runāt par domām, par piedzīvoto, sajusto un to kas esiet?? Un vēl viens vapros - kāpēc tie cilvēki, kuri visvairāk ir vajadzīgi dzīvo tik tālu prom un nav iespējams satikties [kaut vai, lai nemiera brīžos pastāvētu ie loga vai pieklauvētu tumšā nakts stundā pie durvīm un izietu pastaigā]? Uzminiet, kāpēc esmu tik dzīvelīga ejot cauri visiem priekiem un bēdām? Man visos laikos ir palīdzējusi mūzika - tā ir man asinīs, sirdī, telefonā, apkārt, datorā, dabā, draugos - VISUR! Sāpes ļoti sāpina un maina cilvēkus, kaut būtu zāles pret domu izraisītām sāpēm - nav jums kādi pāris kg?

SMAIDĀM!