spēja*

Ja cilvēks saka, ka nevēlas par kaut ko domāt, tas nozīmē, ka viņš ir spējīgs domāt tikai par to.

Vārdi nolietojas, nolietojas krāsa, izteiksme, bet ne doma. Pasaki savu domu tā, kā tikai Tu to vari, ar savu sirdi un saviem vārdiem, un – vecai domai būs jauns spēks!*

Nedaudz ierakstīšu savas pārdomas no manas pārdomu kladītes, jo kā izrādās - šogad es tur esmu ierakstījusi vairāk kā blogā. 
*Es gada sākumā cerēju, ka es iejutīšos savā jaunajā mākslas skolas klasē un ka tiem cilvēkiem, kuri man palīdz, nav grūti ar mani. Un tieši šobrīd es droši varu teikt, ka mākslas skolā viss ir labi un pat vēl labāk, jo man tur ir labi draugi ar kuriem kopā baudīt mākslas skolas dienas un stundas. Bet par tiem cilvekiem, kuri man palīdz es tiešām vēlaizvien ceru, ka viņiem ar mani nav grūti, lai gan tagad es to domāju par citiem cilvēkiem, kā gada sākumā, bet es tiešām vēlos, lai šiem cilvēkiem dēļ manis nebūtu galvassāpes un visādi citādi grūti, jo es jau sevi pazīstu - esmu neizlēmīga un ir lietas, kurās es tiešām esmu nedroša un kautrīga, tāpēc varu arī sagādāt kādas grūtības.
*Par neizdarītiem grēkiem nemirst, jāmirst par izdarītajiem.
*Janvārī es uztraucos par to, ko darīšu pēc vidusskolas (jā, es jau uztraucos jau tad), bet es nepārtraukti lūdzu Dievu, lai tajā izvēles procesā Viņš ir klāt un palīdz man. Tā es ja godīgi domāju ilgi un paļāvos uz Dievu, ka viņš man palīdzēs. Un tagad es domāju, ka tā izvēle, kas pie manis ir atnākusi, ir nākusi caur cilvēkiem protams, bet ar Dieva ziņu.
*Ja vējā augušam kokam ir stiprākas saknes, tad es ceru, ka skumjās un grūtumos augušam cilvēkam arī ir stiprākas saknes un domājams, ka arī skaistāka sirds.
*Gada sākumā es kaut kur biju lasījusi, ka vienīgais brīdis un laiks, kad cilvēks nedomā, ir tad, kad viņš ir miris un tad es sapratu, ka tā štellīte, ko sauc par domāšanu, man nekad nepāries un vēl ilgi dzīvītē nāksies domāt.
*Viss tik ātri un nemanāmi mainās, ka brīžiem vairs nevēlos sekot tam visam līdzi, lai aiztaupītu sev liekas sirdssāpes.
*Bija brīži, kad es neticēju nekam bezgalīgam.
*Tā kā man ir svarīgi, ko darīšu pēc skolas, es martā biju tik tāl sadomājusies, ka man viss bija jau noriebies un es sāku domāt par to, ka pēc skolas nemācīšos un gulēšu mājās, jo visi tie stulbie jautājumi no apkārtējiem mani dzina depresijā, jo es nezināju, ko darīt un tad es tiešām biju pārliecināta, ka neko labāk nedarīšu.
*Atskatos ierakstos un daudz varu redzēt skumjas, bet tagad es domāju, kāpēc tik bieži. Protams, ka vienmēr ir bijuši tam kādi iemesli, bet vienmēr taču jābūt kādiem arī iemesliem, kuru dēļ ir vērts smaidīt un priecāties, jo labajam taču ir lielāks spēks nekā sliktajam.

Tas līdz marta sākumam....

Mēs mīlam citus cilvēkus nevis par to, kādi tie ir, bet par to, kā viņi liek mums justies.*

Pēdējo mēnešu laikā noticis patiesi daudz manā dzīvē, nemaz nerunājot par pēdējo gadu. Lielākoties, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka gads ir izdevies un viss ir nācis tikai un vienīgi par labu - arī tas, ka esmu pazaudējusi sev tuvu cilvēku (bet labi, ka ne kontaktus ar viņu), esmu brīžiem zaudējusi prātu dēļ kāda, esmu raudājusi un skumusi, esmu jutusies patiesi nelāgi un visas pārējās neforšās lietas - tās aizēno viss labais, visi tie superīgie notikumi un atgadījumi. Piemēram, šogad esmu daudz bijusi uz operu un tas viss pateicoties cilvēkiem, kuri ir dāsni un ir mani draugi. Esmu bijusi uz dažādām izrādēm un tā ir tik jauka tradīcija ar draudzenēm aiziet uz teātri teju vai katru mēnesi. Ir tik daudz superīgu notikumu - Jauniešu dienas Rīgā, Vecpiebalga atver durvis, dzimšanas dienas, klases atkalredzēšanās pasākumi, kora nometne, gidošana baznīcā, pirmā lielā ekskursija, kurā manī pirmo reizi klausījās 300 cilvēki un katra diena, kuru šogad esmu dzīvojusi ir kā viens liels notikums. Eh...ir tik grūti, kad ir dots tik daudz, bet vienīgais, kas man pietrūkst ir manas mājas un saticība ģimenē. Kas tieši man ir dots? Man ir superīgi draugi: Žanete - lai arī cik stulbi es rīkotos, viņa mani pieņem un saprot, cenšas palīdzēt un mierināt brīžos, kad citi vienkārši skatās uz mani kā trako. Ance Ša - nežēlīgi daudzas reizes man aizrāda visādus krikumus un nepatīkamos vārdus, kurus izsaku, par ko esmu pateicīga, jo sirsniņā man ar tie vārdi nepatīk vienkārši brīžiem šķiet, ka citādāk nevar. Paldies par tiem brīžiem, kad atrod laiku man, lai parunātu, vienkārši parunātu un pateiktu - PASMAIDI! Anna - vienmēr uztur mani pie dzīvības un atjauno manu asinsriti. Jolanta - viena no lielākajām iedrošinātājām. Jānis - viens varensuperīgs un patiess cilvēks. Sandris - lai arī tiekamies reti, jo esam saaizņemti, tomēr vienmēr tiekoties varam parunāt par svarīgo un nozīmīgo. Toms - lai arī brīžiem nesaprotams savās izdarībās, tomēr varenlabs un sirdelīgs puisis, prieks, ka man ir tāds draugs ar ko var parunāt. Vēl ir aŗī tādi draugi kā Sintija - kura, lai arī kā pati jūtas vienmēr ir klāt lai palīdzētu - viņa nekad neatsaka. Annija - talantīga meitene un spējīga - domāju, ka dzīvē daudz sasniegs, ja paliks tik pat nesamākslota un patiesa. Alise - īsts sirdscilvēks, viņas klātbūtnē var justies mieīgi, ne par ko nav jāsatraucas. Paula - lai arī brīžiem kaitinoša, tomēr  varu teikt, ka viens no patiesākajiem cilvēkiem, kuru pazīstu, jo nekad nesatraucas par to, ko citi padomās vienkārši rīkojas un saka, ko domā. Elīza - par viņu vienkārši trūkst vārdu. Kate - talantīga meitene, tiešām skaisti zīmē un prot labi jokot, lai gan dara to reti bet tad tā pa riktīgo. Marta - iespējams, ka no malas liekas, ka stingrs cilvēks, bez jūtām, bet patiesībā pat ļoti sirdelīgs cilvēks. Gudra meitene un spējīga, vienmēr panāk to ko vēlas. Vita - viena no labākajām skolotājām, pat ļoti daudz ko man ir iemācījusi. Sanita - skolotāja, kura ir saprotoša, palīdz un ir ieinteresēta, lai visi justos labi. Ilona - mīļākā audzīte, kāda bijsi, lai gan brīžiem ļoti skarba, bet tas ir tikai tādēļ, ka viņa grib lai būtu labi. Ramona - maza, mīļa un smaidoši smaidoša meitenīte, ne tikai ārēji, bet arī sirsniņā. Anete - cilvēks, kuru patiešām mīlu - talntīga dziedātāja, gudra meitene, dzīvi zinoša, draudzīga un cilvēks ar kuru es patiešām gribētu kādreiz pabūt divatā ilgak par 30 minūtēm. Visa mana lielā ģimene un radu pulks ir kā viena liela dota dāvana. eh..to cilvēku ir patiešām daudz par kuriem rakstīt. Dzīvē man laikam dots ir arī kāds talants - rakstu dzeju, zīmēju, dziedu, dejoju un daru vēl šo un to. Mīlu mūziku. Dzīvē man ir dota iespēja domāt, spēja izvērtēt notiekošo un dalīties ar citiem ar gūto atziņu. Tādos brīžos, kā šīs, kad atskatos uz notiekošo es saprotu, ka esmu brīžiem rīkojusies patiesi stulbi un muļķīgi, ka neesmu novērtējusi kaut ko, jo tik daudz tomēr ir dots. Tas ir iemesls kāpēc es palīdzu apkārt esošajiem cilvēkiem atrast sevī to, dēļ kā viņiem dzīvē varētu atrasties jēga un mērķi un viss parējais.

Atsakies būt viduvējs. Ļauj savai sirdij lidot cik vien augstu tā spēj.