Vārdi nolietojas, nolietojas krāsa, izteiksme, bet ne doma. Pasaki savu domu tā, kā tikai Tu to vari, ar savu sirdi un saviem vārdiem, un – vecai domai būs jauns spēks!*

Nedaudz ierakstīšu savas pārdomas no manas pārdomu kladītes, jo kā izrādās - šogad es tur esmu ierakstījusi vairāk kā blogā. 
*Es gada sākumā cerēju, ka es iejutīšos savā jaunajā mākslas skolas klasē un ka tiem cilvēkiem, kuri man palīdz, nav grūti ar mani. Un tieši šobrīd es droši varu teikt, ka mākslas skolā viss ir labi un pat vēl labāk, jo man tur ir labi draugi ar kuriem kopā baudīt mākslas skolas dienas un stundas. Bet par tiem cilvekiem, kuri man palīdz es tiešām vēlaizvien ceru, ka viņiem ar mani nav grūti, lai gan tagad es to domāju par citiem cilvēkiem, kā gada sākumā, bet es tiešām vēlos, lai šiem cilvēkiem dēļ manis nebūtu galvassāpes un visādi citādi grūti, jo es jau sevi pazīstu - esmu neizlēmīga un ir lietas, kurās es tiešām esmu nedroša un kautrīga, tāpēc varu arī sagādāt kādas grūtības.
*Par neizdarītiem grēkiem nemirst, jāmirst par izdarītajiem.
*Janvārī es uztraucos par to, ko darīšu pēc vidusskolas (jā, es jau uztraucos jau tad), bet es nepārtraukti lūdzu Dievu, lai tajā izvēles procesā Viņš ir klāt un palīdz man. Tā es ja godīgi domāju ilgi un paļāvos uz Dievu, ka viņš man palīdzēs. Un tagad es domāju, ka tā izvēle, kas pie manis ir atnākusi, ir nākusi caur cilvēkiem protams, bet ar Dieva ziņu.
*Ja vējā augušam kokam ir stiprākas saknes, tad es ceru, ka skumjās un grūtumos augušam cilvēkam arī ir stiprākas saknes un domājams, ka arī skaistāka sirds.
*Gada sākumā es kaut kur biju lasījusi, ka vienīgais brīdis un laiks, kad cilvēks nedomā, ir tad, kad viņš ir miris un tad es sapratu, ka tā štellīte, ko sauc par domāšanu, man nekad nepāries un vēl ilgi dzīvītē nāksies domāt.
*Viss tik ātri un nemanāmi mainās, ka brīžiem vairs nevēlos sekot tam visam līdzi, lai aiztaupītu sev liekas sirdssāpes.
*Bija brīži, kad es neticēju nekam bezgalīgam.
*Tā kā man ir svarīgi, ko darīšu pēc skolas, es martā biju tik tāl sadomājusies, ka man viss bija jau noriebies un es sāku domāt par to, ka pēc skolas nemācīšos un gulēšu mājās, jo visi tie stulbie jautājumi no apkārtējiem mani dzina depresijā, jo es nezināju, ko darīt un tad es tiešām biju pārliecināta, ka neko labāk nedarīšu.
*Atskatos ierakstos un daudz varu redzēt skumjas, bet tagad es domāju, kāpēc tik bieži. Protams, ka vienmēr ir bijuši tam kādi iemesli, bet vienmēr taču jābūt kādiem arī iemesliem, kuru dēļ ir vērts smaidīt un priecāties, jo labajam taču ir lielāks spēks nekā sliktajam.

Tas līdz marta sākumam....