1Kor.15:10*

Jauna diena, jaunas domas, apņemšanās un dzīve. Šobrīd tiek pārdomāta ikdiena, kas tajā notiek, kāda tā ir un kādai tai vajadzētu būt. Šķiet, ka kaut ko ikdienā un sevī ir jāmaina un vislabāk to ir sākt ar šodienu, nevis atkal teikt sev - rīt, ar rītdienu, ar nākamo mēnesi vai pat vēl ilgāk - labāk nākamgad. Ar šodienu un šo mirkli.

"Nav svarīgi pārspēt citu cilvēku veikumu - pats svarīgākais ir pārspēt savu paša veikumu. Taču nekad nesludini savus sasniegumus! Lai pasaule pati nāk pie Tevis ar uzslavām, un lai Tev pietiek gudrības uzklausīt tās pazemīgi!"/Ogs Mandino/

Šobrīd arī vēl izmantoju brīvdienu un brīvo laiku, jo ar rītdienu atkal atsāksies darbs iekš RIMI. (jā, tie, kuri nezin, es atkal strādāju RIMI, tikai šoreiz tas atrodas Saldū)
Lai gan viss ir kaut nedaudz mierīgi ikdienā tagad - iekšā iezogas kādas bailes. Kāpēc? Nezinu. Nemāku teikt arī kāpēc nevaru apturēt šīs bailes, bet tā nu tas ir.
Pēdējā laikā necenšos daudz runāt ar cilvēkiem, jo (nezinu vai tas viņiem tā nejauši sanāk vai viņi to dara ar kādu nodomu) cilvēki sarunājoties ar otru cilvēku, ar saviem jautājumiem to otru izģērbj un sajauc pa gabaliņiem, bet pēc tam vienkārši pamet. Un tad tu tur stāvi "uz ielas", tāds "pliks" un nezini vairs, ko ar to visu darīt..
Liela dzīves māka, manuprāt, ir māka piepildīt savu brīvo laiku. Un man ir liels prieks, ka Dievs man šo māku ir devis, jo nekad nav bijis garlaicīgi. Vienmēr atrodas kāda grāmata, ko lasīt; kāds zīmējums, kuru vajag uzzīmēt; kāda klade un rakstāmais, kurā kaut ko varu pierakstīt; kādi cilvēki ar kuriem var vienkārši pabūt kopā un mūsdienu sabiedrībā atrodas arī tehnoloģijas un internets (īpaši lielos palsinkošanas brīžos). :)
Grūti brīži ir tie, kad apkārt redzi daudz prieka un līksmes, bet tev pašam gribas tikai skumt un raudāt aiz tā, cik grūti ir...
Pēdējā laikā domāju, ka patiesībā ir labāk tā, ka cilvēki mani ienist vai dusmojas par to, kas es esmu un ko es daru, nekā, ka mīl par to, kas es neesmu un nemaz nevaru būt.
Ik pa laikam sanāk aizdomāties - kāda ir svētdiena tiem, kuri neiet uz baznīcu? Kas notiek viņu svētdienās? Labākajā gadījumā tā tiek pavadīta ar ģimeni  vai apdarot kādus mājas darbus (jo iespējams vienīgā nedēļas brīvdiena, kad var būt mājās). Bet kas vēl notiek? Vai šī diena viņiem ir ar kaut ko īpašāka? Vai kaut kas notiek citādāk?
Manī bieži vien ir pretējas sajūtas un izjūtas - pat nezinu kāpēc un kā tas ir iespējams. Piemēram, gribu raudāt un tajā pat laikā nē; gribētos, lai kāds samīļo, bet tajā pat laikā nē, jo tas ir nepatīkami (reizēm pretīgi vai sāpīgi); gribētos ar kādu parunāt, bet tajā pat laikā, kad ir iespēja es to vienkārši nespēju vai nevaru..
Sāku apsvērt domu par saraksta izveidi, ko es savā dzīvē gribētu darīt,pamēģināt..šķiet, ka tas varētu kaut kādā ziņā palīdzēt un tas varētu padarīt interesantāku dzīvošanu. Galvenais, lai tas nekļūst par sarakstu kādi parasti ir iepirkumu saraksti, kur ieej veikalā, nopērc un izsvitro to no saraksta. Lai tas ir saraksts, kurs tiek izdzīvots, kurš sagādā prieku un no kura paliek daudz skaistu atmiņu.
Ziniet, kāpēc man ir bail no cilvēkiem? Tāpēc, ka viņi var būt tādi paši kā es...

Esmu jau pietiekami veca, lai zinātu, ka mūžīgs ir tikai acumirklis./Regīna Ezera/

Māksla padara skaistu dvēseli*

Sveiki, visi, visi, visi! :) [īpaši tie, kuriem man nav bijis laiks atbildēt vai arī, teikšu godīgi, nav bijusi vēlme atbildēt]

Nu nav jau tik traki, jo pamazām sāku atbildēt. Laikam jau tāpēc sāku arī pamazām kaut ko rakstīt šeit un domāju atgriezties ar regulāriem ierakstiem šeit. :)
Šajā laikā, kopš nekas nav ierakstīts šeit, ir vairākas izmaiņas. Dzīvoju nu jau Saldū, kas ir tuvāk realitātei jeb 120 km no Rīgas un kādus 90 km  no Liepājas. Šajā laikā, kopš esmu Saldū - esmu iepazinusies ar jauniem cilvēkiem, nomainījusi ģimenes ārstu, draudzi un domāšanu. Esmu iemācījusies vēl vairāk baudīt laiku, sabiedrību, vakarus, kad vienkārši var pabūt kopā ar cilvēkiem, kurus saucu šobrīd par tuvākajiem, jo dzīvo man blakus.Un vēl daudz ko citu. Pašai prieks, ka esmu sapratusi, ka nav jau tik traki ar Dieva balss dzirdēšanu. Protams, ka man vēlaizvien liekas, ka reizēm tas ir pilnīgi neiespējami, kā runā pret sienu vai vienkārši pats ar sevi, bet tad esmu vienkārši svarīgāko noteikumu tam, lai sadzirdētu Dieva balsi, piemirsusi. Noslēpums ir tajā, ka jāprot apstāties - tā patiešām norimt no visām ikdienas domām un steigas. Jāprot palikt mierā un klusumā(jāatrod tā saucamo kambari, kur vari pabūt viens ar Dievu - tas ir svarigi). Protams, ja ir kaut kas, ko teikt Dievam, tad jāpasaka, bet patiesībā pietiks, ja pabūsi klusumā, ja būsi atvērts klausīties, dzirdēt un saprast. Paies mazs brīdis un Tu sadzirdēsi, ko Dievs vēlas Tev pateikt. Sākums varētu būt diez gan neveikls, jo kā nekā - vienmēr esi pieradis būt troksnī, kaut kādā skaļumā. Varbut esi radis, ka kaut kas no malas Tev atbild, kāds, kuram vari ieskatīties acīs un kāds kuru vari redzēt vaigā. Tu dzirdēsi katru savu elpas vilcienu un to kā Tev pukst sirds..sākumā tā vēlaizvien var pukstēt straujāk no ierastās ikdienas steigas un skrējiena un arī dēļ satraukuma par nezināmo, kas tūlīt tūlīt notiks, ja vien spēsi izturēt šo neveiklo sākumu. Un tad nāk, Dievs - Viņš ar tevi sāk runāt - pieraksti, jo tas,ko Viņš teiks būs svarīgs un Viņš var runāt neapstājoties. Tad iestāsies klusums - Dievs priecāsies, ja tu pārbaudīsi un apdomāsi to, ko Viņš tev teiks, jo reizēm tas tev var nepatikt un tev vajadzēs kaut kā ar to sadzīvot un jāaprod ar to, kas sadzirdēts. Labākais veids kā to pārbaudīt, ir uzreiz lūkoties Bībelē (kur nu vēl labāk) un tad jau tālāk arī dienā varēsi redzēt, piedzīvot un saprast, ka tas tiešām ir bijis Dievs.

 Nekas neatsaldē cilvēku no cilvēka ātrāk un pilnīgāk kā spītīgi atraidīta labvēlība./Rūdolfs Blaumanis/