Lai iemācītos teikt patiesību citiem, vispirms ir jāiemācās to pateikt sev pašam*

Kas mūsdienās ir draugs? Vai draugs ir tas, kurš Tev seko instagramā, twitterī? Vai draugs ir tas, kurš tāds skaitās facebookā vai draugiem.lv? Kas ir draugs? Vai Tu zini, kuri ir Tavi draugi? Vai jēdziens draugs nav pēdējos gados mainījies un nu jau tautā kļuvis par kaut ko mazsvarīgāku? Kā ir ar Tevi? Man draugs ir kaut kas īpašs. Par draugiem es daudz domāju un cenšos rīkoties pēc iespējas labāk draugu labā. :) Bet par šo varētu runāt daudz un dikti, bet man galvenā doma bija likt jums par to padomāt..
Šodien liels deficīts ir klusums. Kur var ko tādu iegādāties? Mūsdienās klusumā nevar pat mājās būt - tikšķ pulksteņi, skan ledusskapis, kaimiņi šļūc pa gaiteni, kāds klikšķina pildspalvu un visklusākajā brīdī nolaiž tualetē ūdeni..Mūsdienās tieši tāpēc daudzi maksā baigāko naudu, lai varetu pabūt klusumā - klusuma rekolekcijās, kaut kur pie dabas... Iesaku pamēģināt katru dienu pavadīt 10 minūtes klusumā un tad jūs redzēsiet cik šī pasaule patiesību sakot ir skaļa. (es jau priecātos, ja jūs tās 10 minūtes veltītu, lai klausītos Dievā, bet sākumā var vienkārši klausīties klusumā)
Šajā nedēļā biju pie psiholoģes. Runājām par emocijām un kaut kādām sajūtām...es domāju - kas ir laime? Kas ir Tava laime un kad Tu vari teikt, ka Tu jūties patiešām laimīgs? Kam ir jānotiek, lai Tu varētu teikt, ka tā ir bijusi laime vai tas Tevī ir radījis laimes sajūtu?
Vēl es katru dienu pārdomāju, ko esmu pa dienu domājusi un tas ko varu 100% apgalvot - mūsu domas ir kaut kas patiešām stiprs. Domas daudz ko ietekmē - ietekmē situācijas, attiecības, pašsajūtu, veselību un vēl daudz ko citu. Kāpēc ir cilvēki, kas nepievērš uzmanību savām domām - kā tā vispār var? Es gribētu zināt, kā var savas domas kontrolēt, jo manas domas lielākoties darbojas brīvsolī - manuprāt.
Manī bieži vien ir novērojama šada sajūta - es baidos no kaut kā, kas varētu būt, bet vēl nav noticis. Es baidos, ka kaut ko nokavēšu un iztēlojos jau kas notiek, kad nokavēju...bet patiesību sakot, es parasti esmu laicīgi un nekavēju...es domāju, kas notiks, kad satikšu kādu cilvēku. Iztēlojos viskaut ko sliktu..
Mūsdienās cilvēkiem ir grūti būt pazemīgiem. Lielākoties cilvēki tiecas uz vadošu amatu/vietu/statusu. Cilvēki grib būt pārāki un kaut kādā ziņā labāki par citiem. Trūkst pazemības, kas palīdz un ievēro cilvēkus blakus, kas ir redzīga un apskata notiekošo no visādām pozīcijām, ne tikai no saviem augstumiem, kur patiesību sakot gandrīz nekas nav redzams.
Strīdi?!? Ko jūs par tiem domājiet? Šodien vienā žurnālā izlasīju "Strīdos galvenais ir uz visu skatīties vienkāršāk" Tagad cenšos baigi neiesaistīties konfliktos - tad redzēs kā man izdosies. :D

Ieteikums*

Vakar noskatījos šo filmu un iesaku arī jums

https://www.youtube.com/watch?v=mIl-XY9t_Lw

Par dzīvi un to, cik ļooti mums katram ir jāpaļaujās uz Dievu. Lai arī kas notiktu, mums stingri jāpaliek lūgšanās un Dievs pat sliktākās situācijas vērsīs mums par labu! :) Pēc skatīšanās pilnīgi prasījās izveidot savu lūgšanu stūrīti - ideja pat ļoti laba. :)

Laura

Es nesūdzos par to, ka citi man nevelta smaidus, nelaime ir tā, ka es nespēju atrast iemeslu uzsmaidīt citiem./Umberto Eko/

Ir pagājis diez gan ilgs laiks, kopš pēdējā ieraksta te, bet man patiesību sakot ir diez gan labs paskaidrojums, bet ar to es pašlaik neesmu gatava paskaidroties. Bet es ticu, ka pienāks īstais laiks un paskaidrošu vairāk un plašāk visiem.
Pēdējā laikā daudz dusmojos. Es nezinu ko ar to darīt. Dusmas ir par visādiem sīkumiem un par kaut ko lielāku, bet ne jau runa par to par ko es dusmojos, bet par to - kāpēc es dusmojos?!? Ko ar to darīt? Ko iesākt ar dusmām? Kur tās visas salikt, lai netraucē dzīvot?
Vēl man nepatīk virspusējas sarunas vai sarunas, kuras notiek tikai tāpēc, ka vajag runāt, ka nu citādāk kaut kā nevar...Kāda jēga runāt par neko? Ko tas maina? Labāk taču ir runāt ar jēgu par kaut ko nopietnāku vai vienkārši sakarīgāku. Kā ir ar Tevi? Vai Tev patīk tās muļķīgās sarunas par neko? Vai Tev viņas kaut ko dod? Labāk taču ir runāt ko iedvesmojošu, ko raisošu! Labāk parunāt par to, kas sakustina sirdis, kas kaut ko maina!

Iesaku pamēģināt šo izaicinājumu: Katru dienu ejot pa dzīvi atrodi kaut ko, par ko pateikties Dievam un par ko vari pateikt - PALDIES par....! Šodien esmu pateicīga Dievam par lielo mieru, ko Viņš man dāvā! :)

Šodien atradu nelielu lapu savā kladē. Varbūt kaut kas noderēs arī Tev! :)
*Pirms nosodi citus, paskaties uz sevi!
*Aizvainots cilvēks pats aizvaino citus.
*Mēs pārejam citā līmenī, kad sākam pret citiem izturēties labāk, kā viņi izturas pret mums.
*Kad palīdzam citiem, mēs palīdzam sev.
*Pirms nolikt citus pie vietas, mums jānoliek sevi viņu vietā.
*Katrs cilvēks, ko satiekam, var mums potenciāli kaut ko iemācīt.
*Cilvēki interesējas par to cilvēku, kurš interesējas par viņiem.
*Ticība cilvēku labajām īpašībām parasti liek tiem savas labākās īpašības arī pamanīt.
*Sākumā vajadzētu parūpēties par cilvēkiem un tikai pēc tam stāties ar viņiem konfrontācijā.
*Uzticēšanās ir jebkuru partnerattiecību pamats.