Pēdējā laikā daudz dusmojos. Es nezinu ko ar to darīt. Dusmas ir par visādiem sīkumiem un par kaut ko lielāku, bet ne jau runa par to par ko es dusmojos, bet par to - kāpēc es dusmojos?!? Ko ar to darīt? Ko iesākt ar dusmām? Kur tās visas salikt, lai netraucē dzīvot?
Vēl man nepatīk virspusējas sarunas vai sarunas, kuras notiek tikai tāpēc, ka vajag runāt, ka nu citādāk kaut kā nevar...Kāda jēga runāt par neko? Ko tas maina? Labāk taču ir runāt ar jēgu par kaut ko nopietnāku vai vienkārši sakarīgāku. Kā ir ar Tevi? Vai Tev patīk tās muļķīgās sarunas par neko? Vai Tev viņas kaut ko dod? Labāk taču ir runāt ko iedvesmojošu, ko raisošu! Labāk parunāt par to, kas sakustina sirdis, kas kaut ko maina!
Iesaku pamēģināt šo izaicinājumu: Katru dienu ejot pa dzīvi atrodi kaut ko, par ko pateikties Dievam un par ko vari pateikt - PALDIES par....! Šodien esmu pateicīga Dievam par lielo mieru, ko Viņš man dāvā! :)
Šodien atradu nelielu lapu savā kladē. Varbūt kaut kas noderēs arī Tev! :)
*Pirms nosodi citus, paskaties uz sevi!
*Aizvainots cilvēks pats aizvaino citus.
*Mēs pārejam citā līmenī, kad sākam pret citiem izturēties labāk, kā viņi izturas pret mums.
*Kad palīdzam citiem, mēs palīdzam sev.
*Pirms nolikt citus pie vietas, mums jānoliek sevi viņu vietā.
*Katrs cilvēks, ko satiekam, var mums potenciāli kaut ko iemācīt.
*Cilvēki interesējas par to cilvēku, kurš interesējas par viņiem.
*Ticība cilvēku labajām īpašībām parasti liek tiem savas labākās īpašības arī pamanīt.
*Sākumā vajadzētu parūpēties par cilvēkiem un tikai pēc tam stāties ar viņiem konfrontācijā.
*Uzticēšanās ir jebkuru partnerattiecību pamats.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru