nedēļa*

Sen nebiju rakstījusi un šodien nolēmu nedaudz dalīties savā nedēļā, kuru es gaidīju ar milzīgu nepacietību, bet jūtos nedaudz vīlusies un dusmīga, bet tomēŗ gribu dalīties.
Pirmdiena bija gaidīta mazliet,bet bija viena no normālākajām nedēļas dienām. :D Bez asarām, sāpēm [izņēmot sāpošo kaklu], sliktām domām un pārdomām un vēl visādiem mošķiem. Korī satiku "sen neredzētos" un BEIDZOT kaut nedaudz dzirdēju, kā spēlē klavieres mūsu vismīļā GRIETA! :)
Otrdiena - diena, kuru gaidīju visas brīvdienas. Mācības skolā bija normālas, tad sekoja dienas labākā daļā [kura patiesībā tāda nebija]. Biju mākslas skolā uz Ziemassvētku eglīti. Teikšu godīgi vīlos - domāju, ka būs foršāk un jautrāk, bet nu bija tā kaut kā pa vienkāršo. :(
Trešdiena - jēj...brauciens uz Rīgu uz kruto komandu olimpiādes apbalvošanu.:) Bet arī šī diena sagādāja vilšanās brīžus. No rīta Diāna paziņoja, ka ir pazaudējusi maku. :@ Labākais dienas iesākums. :) Taču tad bija dienas VISLABAKĀ daļa - Zinātnes centrs Cēsīs - tur bija patiešām labi un interesanti. Priecājos, ka mūs tur aizveda, jo man jau iepatikās otrais stāvs, bet līdz manīm atklīda ziņas, ka pirmajā esot bijis 1000 reizes labāk. :) [noteikti iegriezīšos vēl kādreiz] Tad braucām uz Rīgu, pa ceļam biju varen priecīga, jo BEIDZOT Siguldā bija sniedziņš, tur pat putināja. [Grieta bija varenpriecīga par sniedziņu] Rīgā ieradāmies ātrāk un tas vien man lika dusmoties uz skolotāju, kura teica, ka mani nevarēs pagaidīt 10 minūtes, kamēr aiziešu līdz mammas draudzenei. :@ Ehhh....Matemātikas apbalvošana bija galīgākais sviests - KĀPĒC?? - tāpēc, ka tā ilga 10 minūtes un diplomi bija tādi, kurus es mājās varētu saprintēt miljoniem un dalīt uz ielas katram, kurš iet man garām. :D Tam sekoja iepirkšanās ALFĀ - protams, kur nu bez Alfas. Mājupceļš bija vislabākais, jo es biju viena no pirmajām, kura redzēja jauno uzlecošo talantu Elīzu Ošu - es un Sintija šo talantu atklājām. :D Vakars bija skumjšs, pat sev negribot, vienkārši sanāca tā skumji.
Ceturtdiena - visa diena tāda dīvaina - sajutos lieka un visu laiku nespēju saprast, kur es īsti atrodos. Diena pagāja diezgan mierīgi, bet vakars...es ierados mākslas skolā un kas tur? Skolotāja mani izgrūž no klases un iestumj citā klasē. Pēc brīža viņa paziņoja, ka esmu pārcelta uz 2.klasi. Es sajutos diezgan skumji [gandrīz sāku raudāt] Kāpēc? Kā tas ir iespējams?? Es tiešām biju šokēta, es jau biju sadraudzējusies un beidzot iepazinusi mazos draudziņus un klasesbiedrus pirmajā klasē. Tagad atkal viss no jauna - taču nav slikti, jaunajā klasē pazīstu ~4 cilvēkus. :D Ehhh...šis vakars bija skumjš, pat ļoti skumjš, taču nedaudz labāku to padarīja Anna - PALDIES, TEV! :) Vai....zinu, ka tā nav visa nedēļa, bet man jau nedaudz apnika [sāk izklausīties,ka es te rakstu kaut kādu sūdzību savai dzīvei, tāpēc beigšu] :D:D
LAI JUMS JAUKA NĀKAMĀ NEDĒĻA!!! [un lai nenākas vilties tik bieži, kā man šonedēļ]

sniegs*

Visapkārt tāds dīvains laiks un noskaņojums. Tāds diez gan drūms laiks - it kā ziema, bet sniegs ir tikai pāris centimetri un vispār tā ir kaut kāda pļura ne sniegs. Gribētos sniegu, lai būtu mans sapņa piepildījums šim gada iesākumam. Šādā laikā, mirkļos, kad cilvēki neko nedara un vienkārši sēž parasti uzmācas visāas dīvainas domas. Skumji ,ka  tā, jo tas nav labi, ja cilvēki, kuri ir radīti bezgalīgam priekam un laimei sēž un skumst - tērē savu laiku kaut kādām muļķībām un domām, kuras ir tikai iztēles auglis un nevis patiesi notikumi. Man žēl šo cilvēku. Dīvaini kā laiks mainās un cilvēki tam līdzi. Visticamāk, ja šodien spīdētu saule es sev apkārt spētu ieraudzīt daudz vairāk priecīgu un smaidīgu cilvēku. Cilvekiem vajdzētu daudz vairāk prieka gūt no daudz kā cita nevis no laika apstākļiem, jo tas ir varen traki, jo saulaino dienu Latvijā ir diez gan maz un es neesmu tas cilvēks, kurš gribētu visu laiku dzīvot kaut kādābēdu valstī.

laiks*

Cik dīvaini, bet lai kā man negribētos to visu atdzīt, bet tas laiks tā paskrējis uz priekšu, ka nemaz neesmu ievērojusi, kad viss jau ir bijis un noticis. Nemaz nerunājot par to, kas tiešām noticis pirms mēneša, dažām nedēļām vai gada. Daudzas lietas, notikumi, mirkļi, situācijas, sarakstes, vārdi, skatieni - jau sen aizmirsti, piemirsti, pazaudēti un tomēr kaut kur noglabāti, lai tādos pārdomu pilnos vakaros kā šis, to visu atcerētos un saprastu, ka neprotu dažus sev dotos solījumus pildīt [ka aizmirsīšu un dzīvošu tālāk neko sev nepārnetot].
Bet lai vai kā, pilnīgi drūmai depresijai neļaujos, tikai nedaudz skumīgai nostaļģijai, tas arī viss. :)

Lai man piedod mani draugi, bet es jūtos viena. :( Bet neuztraucieties viss ir labi, man tikai pietrūkst nopietno sarunu.