Cik dīvaini, bet lai kā man negribētos to visu atdzīt, bet tas laiks tā paskrējis uz priekšu, ka nemaz neesmu ievērojusi, kad viss jau ir bijis un noticis. Nemaz nerunājot par to, kas tiešām noticis pirms mēneša, dažām nedēļām vai gada. Daudzas lietas, notikumi, mirkļi, situācijas, sarakstes, vārdi, skatieni - jau sen aizmirsti, piemirsti, pazaudēti un tomēr kaut kur noglabāti, lai tādos pārdomu pilnos vakaros kā šis, to visu atcerētos un saprastu, ka neprotu dažus sev dotos solījumus pildīt [ka aizmirsīšu un dzīvošu tālāk neko sev nepārnetot].Bet lai vai kā, pilnīgi drūmai depresijai neļaujos, tikai nedaudz skumīgai nostaļģijai, tas arī viss. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru