Lasītava
Tu lasi mani
Es lasu Tevi
Acis, augums -
mūsu kopotos rakstus.
Foliantus, kas smaržo
pēc pīšļiem un vīraka.
Sējumus, kuros dīgst sēkla -
ziema vai vasara,
pavasaris vai nāve.
Tu lasi mani.
Es lasu Tevi.
Mūs lasa laiks - kā avīzes -
pārlaiž virsrakstiem acis
un aizmet.
/Māra Zālīte/
Katra cilvēka dzīvē ir kādi ērkšķi, lai arī cik skaista un ideāla tā dzīve mums nešķistu. Galvenais, lai cilvēku dzīve nepazūd, lai viņiem vienmēr atrastos tas, kā dēļ nepazust un turpināt visu vai arī sākt kaut ko no jauna. Viens no maniem dzīves iemesliem nepadoties ir foto esošie cilvēki, katrs ar kaut ko prot būt par iemeslu un balstu, pat ja to neapzinās, bet tā patiešām ir un es to novērtēju. Lai kaut kam dzīvē atdotos pilnībā, ar to ir jāaizraujas jau no paša sākuma, lai gan ir arī daudzi tādi, kuri ir pierādījuši, ja patiešām kaut ko grib, tad ar to var nodarboties arī ceļa vidū, ja vien ir tiešām tā vēlme un aicinājums, ko tādu darīt. Manī bieži vien ir vēlme atgriezties pagātnē, kādā konkrētā dienā un pulksteņa laikā, kad bija labi un izdarīt kaut vai vienu lietu savādāk, lai varētu teikt, ka bija ideāli. Es šobrīd sapņoju un par visiem 100% atrodos nedaudz virs zemes un es apzinos, ja sapņošu tik stipri, tad es to arī sasniegšu. Ir jāzin, par ko dzīvē jāpriecājas, tad dzīve būs patīkamāka un liksies, ka arī tu pats beidzot dzīvo. Dzīvē patiešam daudz var gūt, ja iet ar atvērtu sirdi un prot novērtēt katru sīkāko savas dzīves un lielākoties blkaus esošā cilvēka veiksmi. Dīvaini, bet krītot nekad nevar apstāties, apstāties var tikai tad, kad iet vai skrien, tikai tad, kad ir kustība ar kuras palīdzību gribu paveikt ko labu. Man ir prieks, ka uz pasaules ir tādi cilvēki, kuri ienākot telpā rada tādu sajūtu, ka tu beidzot vari pateikt - jā, nu arī man ir labi. Par mājām sauc vietu, kur var justies droši, brīvi, patīkami un pieņemts tāds, kāds esi, pieņemu, ka arī ir cilvēki, kurus varam saukt par mājām - tos, kuru klātbūtnē jūtamies droši, brīvi un pieņemti. Ir patīkami būt ēnā - nekad nebūs par karstu vai aukstu, bet jāatcerās, ka pilnīgi katrs ir pelnījis arī saules mirdzumu un apspīdēšanu. Pirmo reizi manā mūžā ir tā, ka es patiešām nevaru sagaidīt pavasari aiz loga - kaut kā patiešām tas viss pietrūkst. Gudrība ir štellīte, kuru es patiešām novērtēju visos cilvēkos, kurus savā dzīves gājumā satieku. Pasaulē ir patiešām daudz valodu un viena no valodām ir simbolu valoda un pats interesantākais ir tas, ka reizēm pietiek ar vienu simbolu, lai uzzinātu kāda dzīvesstāstu. Katram uz zemes ir izsapņota sava paradīze, kurā gribas nokļūt, dzīvot un palikt. Pasaule ir patiešām liela un es, mazā Laura, no visas sirds gribu darīt ko labu šai lielajai pasaulei. Nemāku teikt kāpēc, bet es patiešām jūtos atbildīga par to, kas notiek Vecpiebalgā, jo es taču esmu daļa no tās un man patiešām rūp tas, kas te notiek. Mani reāli tracina tas, ka spējīgi cilvēki nedara to, ko viņi ir spējīgi darīt, visvairak sāp, ka viņi ignorē paši sevi un nemaz necenšas. Gribētos, lai mani darbi būtu saskaņā ar manu dvēseli, jo brīžiem šķiet, ka mana dvēsele aiz kauna varētu nomirt. Aprakstam vajadzētu būt patiesam un īstam, vienalga par ko ir apraksts, jo apraksts jau ir pirmā sastapšanās ar to, kaut ko. Degt par kaut ko ir pats augstākais, ko cilvēks var darīt, jo tad, kad cilvēks ir degošs, viņš pēkšņi spēj saprast visu to augstāko, līdz kam reizēm pasaules gudrie pat līdz miršanas brīdim nav spējuši saprast un nonēkt.
Tas, ko mēs zinām, ir kā ūdens piliens, bet tas, ko nezinām, - okeāns.
Ticība otra cilvēka godīgumam ir pietiekami svarīgs apliecinājums paša godīgumam.
/Mišels de Montēņs/
