Es novērtēju draugus, kuri spēj priekš manis atrast laiku savā dienas plānā, bet mīlu tos draugus, kuri priekš manis neievēro šo dienas plānu./Roberts Braults/

 Man ļoti patīk pavadīt laiku ar mazo māsu Diānu (kurai jau šogad, pēc diviem mēnešiem paliks 18). Viņa ir labākais cilvēks, kuru es pazīstu. Es viņu patiesi cienu un domāju, ka viņa patiešām daudz savā dzīvē sasniegs.Viņai ir daudz talantu. Liels prieks ir par viņas fotogrāfēšanas prasmēm - tās ir patiešām labas. Viņas fotogrāfijās es varu raudzīties daudz un dikti. Katru reizi tajās ir kaut kas īpašs. Tās ir pilnas emociju, krāsu un kalpo par lieliskām atmiņām.
https://www.facebook.com/diana.tunte?ref=ts&fref=ts - Te var ielūkoties viņas profilā un redzēt viņas fočenītes arī.
Pēdējā, kas man īpaši mīļa - https://www.facebook.com/photo.php?fbid=909364452432067&set=a.140649502636903.16249.100000755623510&type=1

Un vēl - man ir prieks par viņas rakstīšnas talantu un īpaši dzeju  - http://tunchuks.blogspot.com ar to var iepazīties viņas blogā. Man prieks, ka viņa ir talantīga zīmētāja un, ka viņa ir tik draudzīga. Esmu tiešām pateicīga Dievam, ka Viņš man ir devis tik foršu māsu!! Vakaros es mēdzu raudāt. Kāpēc? Tāpēc, ka es viņu ļooti mīlu, man viņa pietrūkst un es ilgojos pēc viņas. Visu laiku domāju par to, lai viņai nekas netrūktu un lai viss ir labi. Domāju un lūdzu par Viņu Dievu! Ar Viņu esmu tik daudz skaista piedzīvojusi un protams, neiztikt arī bez strīdiem un kašķīšiem, kādām nesaskaņām, bet tik un tā viņa ir svarīgākais cilvēks uz zemes, kuru es vienkārši nespēju pārstāt mīlēt, lai arī kas notiktu!

Viņa ir tik aktīva un atvērta citiem cilvēkiem, man ir prieks par katru projektu, kurā viņa piedalās un kur ir ņēmusi dalību. Prieks, ka viņa izmanto iespējas. Viņa nav no tiem, kas sūdzās, ka kaut kas nav labi...viņa darbojas, rīkojās un aizrāda, izsaka ieteikumus un pati ir gatava tos realizēt, nevis kā lielākā daļa cilvēku šajās dienās - kas ir gatavi tikai sūdzēties un nepārtraukti aizrādīt, ka kaut kas nav labi un tik turpina sēdēt savos solos, dīvānos un sociālajos tīklos. Viņa ir cilvēks, kurš maina pasauli. Cilvēks, kurš domā, daudz mīl un līdz ar to raud. Līdzīgi man, viņa pieķerās cilvēkiem. Es priecājos par katru iespēju un mirkli, ko varu pavadīt ar viņu kopā. :)
Es viņu ļoooti ļooooti mīlu!

ne vienmēr tu jutīsies loģiski*

Kā nepazaudēt sevi? Kā but pašam un nemainīties tikai tāpēc, ka citi grib, lai Tu esi tāds vai šāds? Gribās būt vienmēr pašam, lai arī kā nebūtu vai būtu. Šobrīd ir tā robeža sasniegta, kad īsti vairs nezinu kā būt - vai tomēr mainīties vai turpināt cīnīties pretī un palikt nemainīgi Laurai? Varbūt nemaz nav jēga cīnīties? Ar ko es vispār cīnos? Laikam ir dabiski par kaut ko cīnīties.. Bet šobrīd man vairs nav spēka un nav jēgas. Piemēram, situācija tāda, vienmēr esmu cīnijusies par to, lai cilvēki būtu kopā, lai nešķirtos un neaizmirst viens par otru. Cīnos vienreiz, cīnos otreiz un tā desmit reizes un vienmēr izdodās, bet vienpadsmitajā kaut kas tiek pateikts, kaut kas nodomāts un kaut kas izdarīts un tā kaut kas un kaut ko un zūd vēlme cīnīties. Šobrīd man ir zudusi vēlme cīnīties par klasesbiedriem. Pašai nedaudz skumji par to, bet no otras puses - mēs katrs izvēlamies savus ceļus, katrs pats izdarām izvēles... Vēl par nepazaudēšanu - negribētos pazaudēt sevi kā cilvēku, kuram rūp citi, bet pamazām, laikam pazūd arī vēlme baigi rīkoties un ņemties..
Visu laiku vajag mīlēt, jo tā jau ir tik maz laika un ja es to izšķiedīšu dusmojoties, skumstot un spītējot citiem, tad, manuprāt, tas būs nelietderīgi iztērēts laiks. Vai tad mums nav iekšēja vēlme pavadīt laiku lietderīgi?
Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka vislabākā komunikācija ir ar Dievu tad, kad esmu lūgšanās. Lūgšanās Tu nemelo, neesi samākslots, saki visu kā ir un tieši tad, kad Tu esi tik patiess un īsts Tu vari nonākt vistuvāk Dievam. Šķiet, ka Tu esi tik tuvu, ka vari jau sajust otra plaukstu savējā kaut gan telpā esi viens...var sajust, ka kāds apskauj, kaut gan esi pilnīgi viens un pat vientuļš.

Mēs ieradāmies šajā pasaulē raudot, bet raudot mēs nedrīkstam savu dzīvi beigt, tā jāpabeidz ar smaidu...

Ir svarīgi arī nepazaudēt komunikāciju un attiecības ar citiem cilvēkiem. Vajag runāt un nevajag klusēt, jo tikai runājot un komunicējot kaut ko varam mainīt un kaut ko iesākt ar situācijām, ar raksturiem un visu ko citu.
Uz priekšu var tikt arī ar maziem un lēniem soļiem. Un tā šobrīd uz priekšu dodos es - pamazām un lēnām, bet uz priekšu.
Katru dienu no jauna atkal un atkal ir jāatcerās, ka es taču esmu Dieva bērns, tā tad ne tikai bauslība un likumi attiecas uz mani, bet arī mīlestība, žēlastība, prieks, piedošana, laipnība un viss pārējais. Man nav katru dienu jābūt kā vergam, kurš tikai strādā un cenšas izpelnīties kaut ko ar saviem darbiem..tā nav un nevajag būt, bet es zinu, cik brīžiem ir grūti ko tādu pieņemt.      

Bērniem mīlestība visvairāk vajadzīga tad, kad viņi vismazāk izjūt nepieciešamību pēc tās.

Mīlestībai ir tieksme turpināties, nevis izbeigties.*

Vai Tu jūties kā Dieva tautas daļa?

Iesākšu ar to, kāpēc bilde atkal no skolas laikiem. Vakar, kad gāju ar mazo Odriju pastaigā pa Saldu nācās redzēt daudzus skolniekus - ar mugursomām, ar draugiem, ar sarunām par skolu un ar visu pārējo, kas vien ir skolēniem. Sailgojos pēc skolas. Tieši tagad ir skaists laiks - skolas laiks. Rudens ar saviem dzestrajiem rītiem un vēl salīdzinoši siltām dienām un vēsiem vakariem. Īstais laiks, lai mācītos! Un foto ar vienu no maniem skolas laika lielākajiem ieguvumiem - Anci! Ar manu cīņu biedru par Patiesību, Taisnību un Dzīvību!
Nezinu kā ir jums, bet esmu ievērojusi, kad es lasu grāmatu otro vai jau kādu citu atkārtoto reizi, katru reizi tā izlasās citādāk un viedoklis par to ir citādāks, tiek pamanīts kaut kas cits un uzrunā kaut kas cits. Bet tas viss laikam tāpēc, ka katru reizi, kad grāmata tiek atkal no jauna lasīta, es pati esmu atkal un atkal cita. Cita izskaidrojuma man nav, jo grāmata jau nemainās. Burtu un lapaspušu skaits ir nemainīgs, nekas cits nemainās - tikai es, laiks un vieta, kurā grāmata tiek lasīta.
Tagad ir jāmācās nostāvēt. Vēl, šajā iesākumā, ir tāda nestabilitāte. Nevar saprast uz kuru pusi un cik daudz, bet es zinu, ka ir jāpaiet nedaudz laikam, lai kaut kas būtu citādāk. Ir jāpaiet laikam, lai pats pie sevis pierastu.
Vienkārši parunāties. Tas ir skaisti, kad cilvēki neko negaida no otra. Nekas netiek uzspiests vai ar piespiešanu izvilkts no Tevis laukā. Notiek vienkārša saruna, vienkārša dalīšanās un pēkšņi Tu sevi pieķer, ka jūties labāk un viss sakārtojas pa vietām. Man pat reizēm liekas,ka runāt var arī klusējot un vispār var arī nerunāt(iespējams šīs domas ir nepareizas, bet man tā šķiet). Kāpēc man šķiet, ka nevajag runāt - jo lielākoties no runāšanas nekas nemainās. Nekas nenotiek citādāk, izņemot tad, ja pēc pateiktā kaut kas tiek darīts (ja pēc tam seko darbība). Bet vārdi paši par sevi neko nemaina.
Pēdējā laikā domāju arī par to, cik viegli šajā pasaules ikdienas burzmā ir sajaukt Radītāju ar radīto. Ir tik viegli aizmirst par Radītāju un pieķerties radītajam, kuru mēs redzam, kas ir ar rokām aptaustāms un kurš ļoti skaidri atbild uz jautājumiem. Bet ir arvien vairāk un vairāk jāmācās klausīties uz Radītāju. Ir jāmācās apstāties, jāmācās klausīties un tad, kad mēs klausāmies, mēs vienmēr dzirdam, jo Radītājs vienmēr ar mums runā. Un ir daudzi iemesli, kāpēc mums vajag dzīvot un paļauties uz Radītāju. Radītais var pateikt - tā nav mana problēma, bet Radītājs - nāc pie manis, tā ir arī mana problēma un es to varu atrisināt. Nebaidies!
Ko Tu labu esi darījis? Kas Tev šodien ir traucējis izdarīt ko labu? Vai kaut kas vispār var traucēt darīt labu? Kāpēc vajag darīt labu?

Kādas pāris atziņas:
*Izņemot kaut ko no konteksta mēs varam mainīt visu ar kājām gaisā.
*Padariet koku labu, tad arī augļi būs labi.
*Ja ir jācīnās, tad tas ir kaut kas vērtīgs.
*Ja kādu patiešām mīl, tad var paciest jebkādas grūtības.

Dievam

Palīdzi, Dievs, mīlestību

Ietvert vienā dziesmā īsā,

Siltā tā kā asins trīsā,

Un es to ar pazemību,

Sirdij drebot, tad arvienu

Slavēšu ikkatru dienu...

/A.Bārda/

Ticība saņem un mīlestība atdod*

Šodien no rīta atcerējos kādas senas situācijas. Esmu no cilvēkiem, kas īsti nemāk otram pateikt - STOP, Tu man tagad dari pāri. Bet pēc tam ilgi pārdzīvoju kāpēc tā ir, kāpēc vēlaizvien sāp un kāpēc atkal un atkal ir tādas situācijas, kad man dara pāri. Vai tad tas otrs nesaprot, ka man sāp un ir grūti? Bet nē, nesaprot gan, ja es pats nepasaku, ka man nepatīk runāt par to vai par šo; ja es nepasaku, ka man sāp, ja man izdara tā vai citādāk. Kā tad tas otrs var zināt, ja, piemēram, viņa ģimenē ir pieņemts runāt par tām vai citām tēmām, ja ir pierasts samīļot, ja ir pierasts tas vai cits. Mums IR jāsaka citiem, jo citi nevar ielīst mūsos un nevar zināt, kas mūs var sāpināt vai jebkādi citādi slikti un nepatīkami ietekmēt. Un galvenais nevajag domāt, ka tagad Tu esi briesmonis, jo Tev jāpasaka, ka kāds cits Tev ir nodarījis pāri - tā nav, ne Tu esi briesmonis, ne arī tas otrs - mēs vienkārši esam cilvēki un mums tā gadās. Un cilvēcīgi ir arī par to runāt. Bet vienīgais, ko vajadzētu ievērot runājot par to, kas sāp - nekad nerunā ar otru, kad esi dusmīgs un arī nekad kādā emociju karstumā. Pirms sarunas nomierinies, norimsti un tikai tad ej un runā un tā saruna būs visvērtīgākā tikai un vienīgi tad.
Kāda ir dzīves jēga? Tu zini? Ja zini savas dzīves jēgu, vai vari, lūdzu atrakstīt man un pastāstīt par to? (lauraarijakupca@gmail.com)(22847155 - bite)(var rakstīt arī facebook.com vai iekš draugiem.lv) Priecāšos par kādu ziņu tieši no Tevis, jo es krāju dzīves jēgas. Zinu, ka skan dīvaini un pat jocīgi, bet es to daru.
Es nezinu kāpēc, bet gribu jums pateikt - neskrieniet pēc skaistākas un vieglākas dzīves, jo tādas vienkārši nav. Ja kādam šķiet, ka kādam ir skaistāka vai vieglāka dzīve, tad tā nav. Iekšā ir ļooti grūti. Atceros laikus, kad braucu strādāt pie radiniekiem. Viņiem mājās nekas netrūkst - ledusskapis lūzt no pārpilnības, māja liela un grezna, glauni cilvēki utt, bet cik garīgi tur ir grūti, kādas atkarības...tieši dēļ tā visa es it nemaz nevēlos skaistu dzīvi - vismaz ne tik skaistu kā viņiem.
Iesaku jums visiem - PRIECĀJIETIES un ļaujieties īstam un patiesam PRIEKAM, jo tieši tam visam Dievs mūs ir radījis!! (: Es vēlreiz teikšu -PRIECĀJIETIES!!!

Ticība un mīlestība ir viss kristieša būtības saturs.

Ticība saņem un mīlestība atdod.

Ticība cilvēku pieved Dievam, mīlestība - viņa tuvākam.

Ticībā cilvēks ļaujas Dieva labdarībai, mīlestībā viņš dara labu otram cilvēkam. /M.Luters/

Cilvēki lūkojas tukšumā*

Sākumā vēlos pateikt PALDIES katram, kas atrakstīja un dalījās pārdomās pēc mana iepriekšējā ieraksta. Bija prieks ar jums parunāt un pārrunāt kādas tēmas.

Pēdējā laikā domāju par draugiem. Par cilvēkiem, kurus tā saucu un kurā brīdī mēs vispār kļūstam par draugiem? Vai var saukt par draugu cilvēku, kurš Tevi nesauc par draugu? Pēdējā laikā esmu pieredzējusi, ka jā. Ka blakus esoši cilvēki Tevi jau sauc par draugu, kaut gan Tev pašam šķiet, ka to otru nemaz nezini, nemaz vārdu nezini un kur nu vēl varētu saukt viņu par draugu. Ir situācijas, kad otrs cilvēks pēkšņi pats savā galvā kaut ko izdomā un draudzību it kā pārtrauc, bet es tik un tā cilvēku uzskatu par savu draugu. Kāpēc? Manuprāt, neatkarīgi no tā, ko otrs ir iedomājies, tas nemaina faktu, ka viņš ir labs cilvēks un, ka es ar viņu tomēr esmu draudzējusies un kādu laiku kaut ko kopīgi esmu darījusi. Kā jūs kopjat attiecības ar saviem draugiem? Vai tās vispār vajag kopt? Vai tas ir svarīgi? Manuprāt, jā. Jebkuras attiecības ir jākopj. Neatkarīgi vai tās ir tuvas vai tālas, bet jebkurā gadījumā, tās IR jākopj. Un liels prieks man ir par tiem draugiem, kuri neatkarīgi no laikapstākļiem, attālumiem, notikumiem, situācijām, garastāvokļiem, ģimeņu pieaugumiem ir un paliek draugi! Manas dzīves lielais dārgakmens ir Ezis,Krista,Ance..!!Novēlu jums katram tādus dārgakmeņus savās dzīvēs!
Vienmēr, lai kaut ko nedarītu iemeslu ir patiešām daudz, bet kāpēc ir tik maz iemeslu un pamudinājumu, lai kaut ko darītu? Kāpēc cilvēki ir biežāk gatavi teikt nē? Kāpēc vieglāk šķiet, neko nedarīt? Vakar bija jauniešu vakars un manī radās cerība - beidzot, man apkārt ir cilvēki, kuri grib, kuri grib pārmaiņas, kuri grib darīt, kuri grib kaut ko mainīt, kuri grib meklēt un kuri nebaidās prasīt un pat ja baidās, tad tomēr saņemās un prasa.

Vēl man šķiet brīnumaini skaisti tas, kā mainās mūsu domas. Iet laiks, mēs ejam cauri kādiem notikumiem un situācijām un viss mainās. Mainās mūsu izskats, mainās domas, valoda, iekšiene. Kad paskatās, ko domāji pirms gada, diviem un ko tieši šobrīd. Un to it nekādi nevari ietekmēt, tas vienkārši notiek, jo ir daļa no cilvēka pieaugšanas procesa.
Kādu laiku man sāpēja auss ļooti, ļoooti. Tad aizdomājos par to, ka tā ir salīdzinoši maza daļa no manis kā cilvēka, bet sāpes bija tik lielas, ka šķita, ka sāp viss un no šīm sāpēm bija apgrūtinoši darīt visu ierasto. Aizdomājos par to, cik ļoti sāp Dievam? Mēs esam maza daļiņa, bet mums visu laiku kaut kas atgadās, ik pa laikam mums sāp ( ne tikai fiziski, bet arī garīgi) un cik ļoti par mums sāp Dievam?!

Klausies, kā pasaulē klusi

Cilvēks pēc cilvēka sauc

Dabūt no cilvēka pusi - 

Laikam jau tas ir daudz

Smilšu graudiņu oāzē

Sameklē smilšu grauds,

Puķe pret puķi vāzē

Zied, un vai tas nav daudz?

Tikai negribi visu

Viss - tas nekad nav viss

To tu ar vakara dziru

Lasīsi debesīs. 

/Imants Ziedonis/

Mūsu Kungs neuzdod jautājumus pirms laika*

Iesākumā gribu teikt, ka iespējams manas pārdomas nebūs diez ko labas, bet, iespējams, jautājumi noderēs un raisīs Tevī kādas pārdomas. (:
*Vai mēs katrs veltam pietiekami daudz laika tam, kam laiku vajag veltīt? Piemēram, ģimenei, draugiem, paziņām, nabagiem, vientuļajiem, sev un Dievam? Vai mēs maz zinām kādai ir jābūt šai secībai? Kā Tu visu šo sarindotu šobrīd un kā tam būtu jābūt? Kā Tev šķiet, kā ir pareizāk? Vai vispār kaut kas ir pareizāk? Varbūt vienkārši ir jāvelta laiku un viss? Nezinu kāpēc, bet vienmēr kad aizdomājos par laika sadali, es nonāku pie tā, ka tad, kad šķiet, ka velti pietiekami laiku kaut kam, Tu sāc apzināties, ka vienam velti pieteikami, bet otram atkal nepietiekami. Ir tik grūti atrast līdzsvaru..Bet, manuprāt, ar laiku viss saliekās pa vietām un viss izdodās.
*Šobrīd domāju par to - kaut es spētu dot nesavtīgi (pilnīgi vienmēr). Man gribas dot, to es zinu, bet ir situācijas, kurās tomēr ir grūši dot. Domāju - kaut es spētu cīnīties, nedomājot par ievainojumiem. Un kaut vispār ievainojumi netraucētu dzīvot un cīnīties. Kaut tik daudz nebūtu jādomā par pagātni, ka varētu vienkārši rīkoties.
*Mēs mīlam, bet tas taču netraucē reizēm nodarīt pāri kādam.
*Kā mēs zinām, ka mūs mīl? Kad mums dara to, kas mums patīk? Kad mūs aizved tur, kur mums patīk? Kad mūs uzcienā ar to, kas mums garšo? Kā un kad Tu zini, ka Tevi mīl? Kā ir? Vai vienmēr jābūt kādām darbībām un izpausmēm? Vai arī to var sajust?
*Pēdējā laikā esmu domājusi arī par to, ka būtu forši, ja man būtu svarīgs tas, kas svarīgs ir Dievam. Jo tad būtu tik feini darīt to, kas ir svarīgs Dievam. Manuprāt, tas ir pats labākais,ko mēs katrs varētu darīt.
*Vai piederība ir svarīga? Kam es piederu? Pie kā es piederu?
*Kāpēc mēs klusējam tad, kad vajag runāt un runājam tad, kad vajag klusēt?
*Kas tas ir par tukšumu, ko es brīžiem cenšos aizpildīt? Vai vienmēr to, kas ir tukšs vajag aizpildīt?
*Mums ir jāmācās apstāties pie dzeltenās gaismas. Bet lielākoties esmu nonākusi pie atziņas, ka lai arī kā iepriekš būtu bijis, es tomēr apstājos pie sarkanās. Kad ir dzeltenais, ir sajūta, ka vēl jau var, ka es tak paspēšu apstāties pie sarkanās, bet, kad ir sarkanais, nez kapēc, esi tā ieskrējies, ka nevar vairs nobremzēt un bremzēšanas ceļš ir pārāk garš. Tik garš ka ar seju ieskrien sienā un sanāk šmuce.
*Pacietība nav tas pats, kas vienaldzība./O.Čembers/

*Un nedaudz iz dzīves: Esmu Saldū. Studijas atsākas tikai nākamajā septembrī. Pagaidām esmu iestājusies Mākslas skolā tepat Saldū. Pamazām mācos darīt to, kas man patīk. Ik pa laikam braukšu uz Rīgu. Nākamajā nedēļā būšu tur un labprāt kādu no jums visiem, mani mīlīši, labprāt satiktu, tik dodiet ziņu! (: Priecājos par katru kurš ir atradis laiku, lai atbrauktu pie manis ciemos un gaidu arī cits. Bet tuvākajā laikā stāv priekšā braucieni uz Rīgu, Jelgavu, Skrīveriem, Liepāju..un kas zin, iespējams vēl uz kādu citu vietu. (:

p.S.Priecāšos par komentāriem (:
 

Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā./1Jņ.4:18/