trešdiena, 2015. gada 9. septembris

Mīlestībai ir tieksme turpināties, nevis izbeigties.*

Vai Tu jūties kā Dieva tautas daļa?

Iesākšu ar to, kāpēc bilde atkal no skolas laikiem. Vakar, kad gāju ar mazo Odriju pastaigā pa Saldu nācās redzēt daudzus skolniekus - ar mugursomām, ar draugiem, ar sarunām par skolu un ar visu pārējo, kas vien ir skolēniem. Sailgojos pēc skolas. Tieši tagad ir skaists laiks - skolas laiks. Rudens ar saviem dzestrajiem rītiem un vēl salīdzinoši siltām dienām un vēsiem vakariem. Īstais laiks, lai mācītos! Un foto ar vienu no maniem skolas laika lielākajiem ieguvumiem - Anci! Ar manu cīņu biedru par Patiesību, Taisnību un Dzīvību!
Nezinu kā ir jums, bet esmu ievērojusi, kad es lasu grāmatu otro vai jau kādu citu atkārtoto reizi, katru reizi tā izlasās citādāk un viedoklis par to ir citādāks, tiek pamanīts kaut kas cits un uzrunā kaut kas cits. Bet tas viss laikam tāpēc, ka katru reizi, kad grāmata tiek atkal no jauna lasīta, es pati esmu atkal un atkal cita. Cita izskaidrojuma man nav, jo grāmata jau nemainās. Burtu un lapaspušu skaits ir nemainīgs, nekas cits nemainās - tikai es, laiks un vieta, kurā grāmata tiek lasīta.
Tagad ir jāmācās nostāvēt. Vēl, šajā iesākumā, ir tāda nestabilitāte. Nevar saprast uz kuru pusi un cik daudz, bet es zinu, ka ir jāpaiet nedaudz laikam, lai kaut kas būtu citādāk. Ir jāpaiet laikam, lai pats pie sevis pierastu.
Vienkārši parunāties. Tas ir skaisti, kad cilvēki neko negaida no otra. Nekas netiek uzspiests vai ar piespiešanu izvilkts no Tevis laukā. Notiek vienkārša saruna, vienkārša dalīšanās un pēkšņi Tu sevi pieķer, ka jūties labāk un viss sakārtojas pa vietām. Man pat reizēm liekas,ka runāt var arī klusējot un vispār var arī nerunāt(iespējams šīs domas ir nepareizas, bet man tā šķiet). Kāpēc man šķiet, ka nevajag runāt - jo lielākoties no runāšanas nekas nemainās. Nekas nenotiek citādāk, izņemot tad, ja pēc pateiktā kaut kas tiek darīts (ja pēc tam seko darbība). Bet vārdi paši par sevi neko nemaina.
Pēdējā laikā domāju arī par to, cik viegli šajā pasaules ikdienas burzmā ir sajaukt Radītāju ar radīto. Ir tik viegli aizmirst par Radītāju un pieķerties radītajam, kuru mēs redzam, kas ir ar rokām aptaustāms un kurš ļoti skaidri atbild uz jautājumiem. Bet ir arvien vairāk un vairāk jāmācās klausīties uz Radītāju. Ir jāmācās apstāties, jāmācās klausīties un tad, kad mēs klausāmies, mēs vienmēr dzirdam, jo Radītājs vienmēr ar mums runā. Un ir daudzi iemesli, kāpēc mums vajag dzīvot un paļauties uz Radītāju. Radītais var pateikt - tā nav mana problēma, bet Radītājs - nāc pie manis, tā ir arī mana problēma un es to varu atrisināt. Nebaidies!
Ko Tu labu esi darījis? Kas Tev šodien ir traucējis izdarīt ko labu? Vai kaut kas vispār var traucēt darīt labu? Kāpēc vajag darīt labu?

Kādas pāris atziņas:
*Izņemot kaut ko no konteksta mēs varam mainīt visu ar kājām gaisā.
*Padariet koku labu, tad arī augļi būs labi.
*Ja ir jācīnās, tad tas ir kaut kas vērtīgs.
*Ja kādu patiešām mīl, tad var paciest jebkādas grūtības.

Dievam
Palīdzi, Dievs, mīlestību
Ietvert vienā dziesmā īsā,
Siltā tā kā asins trīsā,
Un es to ar pazemību,
Sirdij drebot, tad arvienu
Slavēšu ikkatru dienu...
/A.Bārda/

Nav komentāru: