Cilvēki lūkojas tukšumā*

Sākumā vēlos pateikt PALDIES katram, kas atrakstīja un dalījās pārdomās pēc mana iepriekšējā ieraksta. Bija prieks ar jums parunāt un pārrunāt kādas tēmas.

Pēdējā laikā domāju par draugiem. Par cilvēkiem, kurus tā saucu un kurā brīdī mēs vispār kļūstam par draugiem? Vai var saukt par draugu cilvēku, kurš Tevi nesauc par draugu? Pēdējā laikā esmu pieredzējusi, ka jā. Ka blakus esoši cilvēki Tevi jau sauc par draugu, kaut gan Tev pašam šķiet, ka to otru nemaz nezini, nemaz vārdu nezini un kur nu vēl varētu saukt viņu par draugu. Ir situācijas, kad otrs cilvēks pēkšņi pats savā galvā kaut ko izdomā un draudzību it kā pārtrauc, bet es tik un tā cilvēku uzskatu par savu draugu. Kāpēc? Manuprāt, neatkarīgi no tā, ko otrs ir iedomājies, tas nemaina faktu, ka viņš ir labs cilvēks un, ka es ar viņu tomēr esmu draudzējusies un kādu laiku kaut ko kopīgi esmu darījusi. Kā jūs kopjat attiecības ar saviem draugiem? Vai tās vispār vajag kopt? Vai tas ir svarīgi? Manuprāt, jā. Jebkuras attiecības ir jākopj. Neatkarīgi vai tās ir tuvas vai tālas, bet jebkurā gadījumā, tās IR jākopj. Un liels prieks man ir par tiem draugiem, kuri neatkarīgi no laikapstākļiem, attālumiem, notikumiem, situācijām, garastāvokļiem, ģimeņu pieaugumiem ir un paliek draugi! Manas dzīves lielais dārgakmens ir Ezis,Krista,Ance..!!Novēlu jums katram tādus dārgakmeņus savās dzīvēs!
Vienmēr, lai kaut ko nedarītu iemeslu ir patiešām daudz, bet kāpēc ir tik maz iemeslu un pamudinājumu, lai kaut ko darītu? Kāpēc cilvēki ir biežāk gatavi teikt nē? Kāpēc vieglāk šķiet, neko nedarīt? Vakar bija jauniešu vakars un manī radās cerība - beidzot, man apkārt ir cilvēki, kuri grib, kuri grib pārmaiņas, kuri grib darīt, kuri grib kaut ko mainīt, kuri grib meklēt un kuri nebaidās prasīt un pat ja baidās, tad tomēr saņemās un prasa.

Vēl man šķiet brīnumaini skaisti tas, kā mainās mūsu domas. Iet laiks, mēs ejam cauri kādiem notikumiem un situācijām un viss mainās. Mainās mūsu izskats, mainās domas, valoda, iekšiene. Kad paskatās, ko domāji pirms gada, diviem un ko tieši šobrīd. Un to it nekādi nevari ietekmēt, tas vienkārši notiek, jo ir daļa no cilvēka pieaugšanas procesa.
Kādu laiku man sāpēja auss ļooti, ļoooti. Tad aizdomājos par to, ka tā ir salīdzinoši maza daļa no manis kā cilvēka, bet sāpes bija tik lielas, ka šķita, ka sāp viss un no šīm sāpēm bija apgrūtinoši darīt visu ierasto. Aizdomājos par to, cik ļoti sāp Dievam? Mēs esam maza daļiņa, bet mums visu laiku kaut kas atgadās, ik pa laikam mums sāp ( ne tikai fiziski, bet arī garīgi) un cik ļoti par mums sāp Dievam?!

Klausies, kā pasaulē klusi

Cilvēks pēc cilvēka sauc

Dabūt no cilvēka pusi - 

Laikam jau tas ir daudz

Smilšu graudiņu oāzē

Sameklē smilšu grauds,

Puķe pret puķi vāzē

Zied, un vai tas nav daudz?

Tikai negribi visu

Viss - tas nekad nav viss

To tu ar vakara dziru

Lasīsi debesīs. 

/Imants Ziedonis/