Vajag palīdzību 2*

Sveiciens visiem superīgajiem mana bloga lasītājiem. Šoreiz vēršos pie jums pēc palīdzības. 

1.Atsākšu studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. 
2.Studiju maksa ir diez gan liela, nezinu vai varēšu pati visu pavilkt. Tāpēc griežos pēc palīdzības pie jums. Varbūt, ja jūsu sirdis tiek uzrunātas palīdzēt, tad es te atstāšu savu konta nr. un visu pārējo un būšu pateicīga par katru eiro, ko ieskaitīsiet, lai es varētu mācīties. Gan reiz es jums varēšu atmaksāt un labprāt palīdzēšu, ja būs tāda iespēja. Studiju maksa gadā ir 1700Eiro. Paldies jau par saziedotajiem 107,35 eiro.

Laura Kupca
240294-11310
LV96HABA0551036995544

Ja ir kādi jautājumi - lauraarijakupca@gmail.com

Vajadzīga palīdzība!*

Sveiciens visiem superīgajiem mana bloga lasītājiem. Šoreiz vēršos pie jums pēc palīdzības. 
1.Atsākšu studijas Latvijas Kultūras akadēmijā un šobrīd meklēju sev dzīves vietu. Tas var būt dzīvoklis un tā var būt tikai istabiņa. Esmu kārtīga un klusa. Jo dzīvoklis būtu vieta, kur patverties no trokšņiem, no Rīgas burzmas. Skaļākais kas varētu būt ir zīmēšana un kādreiz mūzikas klausīšanās. Interneta piedāvājumi ir skaisti, bet izmaksas ir tikpat "skaistas". Priecāšos, ja varēsiet palīdzēt. :)
2.Studiju maksa ir diez gan liela, nezinu vai varēšu pati visu pavilkt. Tāpēc griežos pēc palīdzības pie jums. Varbūt, ja jūsu sirdis tiek uzrunātas palīdzēt, tad es te atstāšu savu konta nr. un visu pārējo un būšu pateicīga par katru eiro, ko ieskaitīsiet, lai es varētu mācīties. Gan reiz es jums varēšu atmaksāt un labprāt palīdzēšu, ja būs tāda iespēja. Studiju maksa gadā ir 1700Eiro. 

Laura Kupca
240294-11310
LV96HABA0551036995544

Ja ir kādi jautājumi - lauraarijakupca@gmail.com

Lai iemācītos teikt patiesību citiem, vispirms ir jāiemācās to pateikt sev pašam*

Kas mūsdienās ir draugs? Vai draugs ir tas, kurš Tev seko instagramā, twitterī? Vai draugs ir tas, kurš tāds skaitās facebookā vai draugiem.lv? Kas ir draugs? Vai Tu zini, kuri ir Tavi draugi? Vai jēdziens draugs nav pēdējos gados mainījies un nu jau tautā kļuvis par kaut ko mazsvarīgāku? Kā ir ar Tevi? Man draugs ir kaut kas īpašs. Par draugiem es daudz domāju un cenšos rīkoties pēc iespējas labāk draugu labā. :) Bet par šo varētu runāt daudz un dikti, bet man galvenā doma bija likt jums par to padomāt..
Šodien liels deficīts ir klusums. Kur var ko tādu iegādāties? Mūsdienās klusumā nevar pat mājās būt - tikšķ pulksteņi, skan ledusskapis, kaimiņi šļūc pa gaiteni, kāds klikšķina pildspalvu un visklusākajā brīdī nolaiž tualetē ūdeni..Mūsdienās tieši tāpēc daudzi maksā baigāko naudu, lai varetu pabūt klusumā - klusuma rekolekcijās, kaut kur pie dabas... Iesaku pamēģināt katru dienu pavadīt 10 minūtes klusumā un tad jūs redzēsiet cik šī pasaule patiesību sakot ir skaļa. (es jau priecātos, ja jūs tās 10 minūtes veltītu, lai klausītos Dievā, bet sākumā var vienkārši klausīties klusumā)
Šajā nedēļā biju pie psiholoģes. Runājām par emocijām un kaut kādām sajūtām...es domāju - kas ir laime? Kas ir Tava laime un kad Tu vari teikt, ka Tu jūties patiešām laimīgs? Kam ir jānotiek, lai Tu varētu teikt, ka tā ir bijusi laime vai tas Tevī ir radījis laimes sajūtu?
Vēl es katru dienu pārdomāju, ko esmu pa dienu domājusi un tas ko varu 100% apgalvot - mūsu domas ir kaut kas patiešām stiprs. Domas daudz ko ietekmē - ietekmē situācijas, attiecības, pašsajūtu, veselību un vēl daudz ko citu. Kāpēc ir cilvēki, kas nepievērš uzmanību savām domām - kā tā vispār var? Es gribētu zināt, kā var savas domas kontrolēt, jo manas domas lielākoties darbojas brīvsolī - manuprāt.
Manī bieži vien ir novērojama šada sajūta - es baidos no kaut kā, kas varētu būt, bet vēl nav noticis. Es baidos, ka kaut ko nokavēšu un iztēlojos jau kas notiek, kad nokavēju...bet patiesību sakot, es parasti esmu laicīgi un nekavēju...es domāju, kas notiks, kad satikšu kādu cilvēku. Iztēlojos viskaut ko sliktu..
Mūsdienās cilvēkiem ir grūti būt pazemīgiem. Lielākoties cilvēki tiecas uz vadošu amatu/vietu/statusu. Cilvēki grib būt pārāki un kaut kādā ziņā labāki par citiem. Trūkst pazemības, kas palīdz un ievēro cilvēkus blakus, kas ir redzīga un apskata notiekošo no visādām pozīcijām, ne tikai no saviem augstumiem, kur patiesību sakot gandrīz nekas nav redzams.
Strīdi?!? Ko jūs par tiem domājiet? Šodien vienā žurnālā izlasīju "Strīdos galvenais ir uz visu skatīties vienkāršāk" Tagad cenšos baigi neiesaistīties konfliktos - tad redzēs kā man izdosies. :D

Ieteikums*

Vakar noskatījos šo filmu un iesaku arī jums

https://www.youtube.com/watch?v=mIl-XY9t_Lw

Par dzīvi un to, cik ļooti mums katram ir jāpaļaujās uz Dievu. Lai arī kas notiktu, mums stingri jāpaliek lūgšanās un Dievs pat sliktākās situācijas vērsīs mums par labu! :) Pēc skatīšanās pilnīgi prasījās izveidot savu lūgšanu stūrīti - ideja pat ļoti laba. :)

Laura

Es nesūdzos par to, ka citi man nevelta smaidus, nelaime ir tā, ka es nespēju atrast iemeslu uzsmaidīt citiem./Umberto Eko/

Ir pagājis diez gan ilgs laiks, kopš pēdējā ieraksta te, bet man patiesību sakot ir diez gan labs paskaidrojums, bet ar to es pašlaik neesmu gatava paskaidroties. Bet es ticu, ka pienāks īstais laiks un paskaidrošu vairāk un plašāk visiem.
Pēdējā laikā daudz dusmojos. Es nezinu ko ar to darīt. Dusmas ir par visādiem sīkumiem un par kaut ko lielāku, bet ne jau runa par to par ko es dusmojos, bet par to - kāpēc es dusmojos?!? Ko ar to darīt? Ko iesākt ar dusmām? Kur tās visas salikt, lai netraucē dzīvot?
Vēl man nepatīk virspusējas sarunas vai sarunas, kuras notiek tikai tāpēc, ka vajag runāt, ka nu citādāk kaut kā nevar...Kāda jēga runāt par neko? Ko tas maina? Labāk taču ir runāt ar jēgu par kaut ko nopietnāku vai vienkārši sakarīgāku. Kā ir ar Tevi? Vai Tev patīk tās muļķīgās sarunas par neko? Vai Tev viņas kaut ko dod? Labāk taču ir runāt ko iedvesmojošu, ko raisošu! Labāk parunāt par to, kas sakustina sirdis, kas kaut ko maina!

Iesaku pamēģināt šo izaicinājumu: Katru dienu ejot pa dzīvi atrodi kaut ko, par ko pateikties Dievam un par ko vari pateikt - PALDIES par....! Šodien esmu pateicīga Dievam par lielo mieru, ko Viņš man dāvā! :)

Šodien atradu nelielu lapu savā kladē. Varbūt kaut kas noderēs arī Tev! :)
*Pirms nosodi citus, paskaties uz sevi!
*Aizvainots cilvēks pats aizvaino citus.
*Mēs pārejam citā līmenī, kad sākam pret citiem izturēties labāk, kā viņi izturas pret mums.
*Kad palīdzam citiem, mēs palīdzam sev.
*Pirms nolikt citus pie vietas, mums jānoliek sevi viņu vietā.
*Katrs cilvēks, ko satiekam, var mums potenciāli kaut ko iemācīt.
*Cilvēki interesējas par to cilvēku, kurš interesējas par viņiem.
*Ticība cilvēku labajām īpašībām parasti liek tiem savas labākās īpašības arī pamanīt.
*Sākumā vajadzētu parūpēties par cilvēkiem un tikai pēc tam stāties ar viņiem konfrontācijā.
*Uzticēšanās ir jebkuru partnerattiecību pamats.

Es novērtēju draugus, kuri spēj priekš manis atrast laiku savā dienas plānā, bet mīlu tos draugus, kuri priekš manis neievēro šo dienas plānu./Roberts Braults/

 Man ļoti patīk pavadīt laiku ar mazo māsu Diānu (kurai jau šogad, pēc diviem mēnešiem paliks 18). Viņa ir labākais cilvēks, kuru es pazīstu. Es viņu patiesi cienu un domāju, ka viņa patiešām daudz savā dzīvē sasniegs.Viņai ir daudz talantu. Liels prieks ir par viņas fotogrāfēšanas prasmēm - tās ir patiešām labas. Viņas fotogrāfijās es varu raudzīties daudz un dikti. Katru reizi tajās ir kaut kas īpašs. Tās ir pilnas emociju, krāsu un kalpo par lieliskām atmiņām.
https://www.facebook.com/diana.tunte?ref=ts&fref=ts - Te var ielūkoties viņas profilā un redzēt viņas fočenītes arī.
Pēdējā, kas man īpaši mīļa - https://www.facebook.com/photo.php?fbid=909364452432067&set=a.140649502636903.16249.100000755623510&type=1

Un vēl - man ir prieks par viņas rakstīšnas talantu un īpaši dzeju  - http://tunchuks.blogspot.com ar to var iepazīties viņas blogā. Man prieks, ka viņa ir talantīga zīmētāja un, ka viņa ir tik draudzīga. Esmu tiešām pateicīga Dievam, ka Viņš man ir devis tik foršu māsu!! Vakaros es mēdzu raudāt. Kāpēc? Tāpēc, ka es viņu ļooti mīlu, man viņa pietrūkst un es ilgojos pēc viņas. Visu laiku domāju par to, lai viņai nekas netrūktu un lai viss ir labi. Domāju un lūdzu par Viņu Dievu! Ar Viņu esmu tik daudz skaista piedzīvojusi un protams, neiztikt arī bez strīdiem un kašķīšiem, kādām nesaskaņām, bet tik un tā viņa ir svarīgākais cilvēks uz zemes, kuru es vienkārši nespēju pārstāt mīlēt, lai arī kas notiktu!

Viņa ir tik aktīva un atvērta citiem cilvēkiem, man ir prieks par katru projektu, kurā viņa piedalās un kur ir ņēmusi dalību. Prieks, ka viņa izmanto iespējas. Viņa nav no tiem, kas sūdzās, ka kaut kas nav labi...viņa darbojas, rīkojās un aizrāda, izsaka ieteikumus un pati ir gatava tos realizēt, nevis kā lielākā daļa cilvēku šajās dienās - kas ir gatavi tikai sūdzēties un nepārtraukti aizrādīt, ka kaut kas nav labi un tik turpina sēdēt savos solos, dīvānos un sociālajos tīklos. Viņa ir cilvēks, kurš maina pasauli. Cilvēks, kurš domā, daudz mīl un līdz ar to raud. Līdzīgi man, viņa pieķerās cilvēkiem. Es priecājos par katru iespēju un mirkli, ko varu pavadīt ar viņu kopā. :)
Es viņu ļoooti ļooooti mīlu!

ne vienmēr tu jutīsies loģiski*

Kā nepazaudēt sevi? Kā but pašam un nemainīties tikai tāpēc, ka citi grib, lai Tu esi tāds vai šāds? Gribās būt vienmēr pašam, lai arī kā nebūtu vai būtu. Šobrīd ir tā robeža sasniegta, kad īsti vairs nezinu kā būt - vai tomēr mainīties vai turpināt cīnīties pretī un palikt nemainīgi Laurai? Varbūt nemaz nav jēga cīnīties? Ar ko es vispār cīnos? Laikam ir dabiski par kaut ko cīnīties.. Bet šobrīd man vairs nav spēka un nav jēgas. Piemēram, situācija tāda, vienmēr esmu cīnijusies par to, lai cilvēki būtu kopā, lai nešķirtos un neaizmirst viens par otru. Cīnos vienreiz, cīnos otreiz un tā desmit reizes un vienmēr izdodās, bet vienpadsmitajā kaut kas tiek pateikts, kaut kas nodomāts un kaut kas izdarīts un tā kaut kas un kaut ko un zūd vēlme cīnīties. Šobrīd man ir zudusi vēlme cīnīties par klasesbiedriem. Pašai nedaudz skumji par to, bet no otras puses - mēs katrs izvēlamies savus ceļus, katrs pats izdarām izvēles... Vēl par nepazaudēšanu - negribētos pazaudēt sevi kā cilvēku, kuram rūp citi, bet pamazām, laikam pazūd arī vēlme baigi rīkoties un ņemties..
Visu laiku vajag mīlēt, jo tā jau ir tik maz laika un ja es to izšķiedīšu dusmojoties, skumstot un spītējot citiem, tad, manuprāt, tas būs nelietderīgi iztērēts laiks. Vai tad mums nav iekšēja vēlme pavadīt laiku lietderīgi?
Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka vislabākā komunikācija ir ar Dievu tad, kad esmu lūgšanās. Lūgšanās Tu nemelo, neesi samākslots, saki visu kā ir un tieši tad, kad Tu esi tik patiess un īsts Tu vari nonākt vistuvāk Dievam. Šķiet, ka Tu esi tik tuvu, ka vari jau sajust otra plaukstu savējā kaut gan telpā esi viens...var sajust, ka kāds apskauj, kaut gan esi pilnīgi viens un pat vientuļš.

Mēs ieradāmies šajā pasaulē raudot, bet raudot mēs nedrīkstam savu dzīvi beigt, tā jāpabeidz ar smaidu...

Ir svarīgi arī nepazaudēt komunikāciju un attiecības ar citiem cilvēkiem. Vajag runāt un nevajag klusēt, jo tikai runājot un komunicējot kaut ko varam mainīt un kaut ko iesākt ar situācijām, ar raksturiem un visu ko citu.
Uz priekšu var tikt arī ar maziem un lēniem soļiem. Un tā šobrīd uz priekšu dodos es - pamazām un lēnām, bet uz priekšu.
Katru dienu no jauna atkal un atkal ir jāatcerās, ka es taču esmu Dieva bērns, tā tad ne tikai bauslība un likumi attiecas uz mani, bet arī mīlestība, žēlastība, prieks, piedošana, laipnība un viss pārējais. Man nav katru dienu jābūt kā vergam, kurš tikai strādā un cenšas izpelnīties kaut ko ar saviem darbiem..tā nav un nevajag būt, bet es zinu, cik brīžiem ir grūti ko tādu pieņemt.      

Bērniem mīlestība visvairāk vajadzīga tad, kad viņi vismazāk izjūt nepieciešamību pēc tās.

Mīlestībai ir tieksme turpināties, nevis izbeigties.*

Vai Tu jūties kā Dieva tautas daļa?

Iesākšu ar to, kāpēc bilde atkal no skolas laikiem. Vakar, kad gāju ar mazo Odriju pastaigā pa Saldu nācās redzēt daudzus skolniekus - ar mugursomām, ar draugiem, ar sarunām par skolu un ar visu pārējo, kas vien ir skolēniem. Sailgojos pēc skolas. Tieši tagad ir skaists laiks - skolas laiks. Rudens ar saviem dzestrajiem rītiem un vēl salīdzinoši siltām dienām un vēsiem vakariem. Īstais laiks, lai mācītos! Un foto ar vienu no maniem skolas laika lielākajiem ieguvumiem - Anci! Ar manu cīņu biedru par Patiesību, Taisnību un Dzīvību!
Nezinu kā ir jums, bet esmu ievērojusi, kad es lasu grāmatu otro vai jau kādu citu atkārtoto reizi, katru reizi tā izlasās citādāk un viedoklis par to ir citādāks, tiek pamanīts kaut kas cits un uzrunā kaut kas cits. Bet tas viss laikam tāpēc, ka katru reizi, kad grāmata tiek atkal no jauna lasīta, es pati esmu atkal un atkal cita. Cita izskaidrojuma man nav, jo grāmata jau nemainās. Burtu un lapaspušu skaits ir nemainīgs, nekas cits nemainās - tikai es, laiks un vieta, kurā grāmata tiek lasīta.
Tagad ir jāmācās nostāvēt. Vēl, šajā iesākumā, ir tāda nestabilitāte. Nevar saprast uz kuru pusi un cik daudz, bet es zinu, ka ir jāpaiet nedaudz laikam, lai kaut kas būtu citādāk. Ir jāpaiet laikam, lai pats pie sevis pierastu.
Vienkārši parunāties. Tas ir skaisti, kad cilvēki neko negaida no otra. Nekas netiek uzspiests vai ar piespiešanu izvilkts no Tevis laukā. Notiek vienkārša saruna, vienkārša dalīšanās un pēkšņi Tu sevi pieķer, ka jūties labāk un viss sakārtojas pa vietām. Man pat reizēm liekas,ka runāt var arī klusējot un vispār var arī nerunāt(iespējams šīs domas ir nepareizas, bet man tā šķiet). Kāpēc man šķiet, ka nevajag runāt - jo lielākoties no runāšanas nekas nemainās. Nekas nenotiek citādāk, izņemot tad, ja pēc pateiktā kaut kas tiek darīts (ja pēc tam seko darbība). Bet vārdi paši par sevi neko nemaina.
Pēdējā laikā domāju arī par to, cik viegli šajā pasaules ikdienas burzmā ir sajaukt Radītāju ar radīto. Ir tik viegli aizmirst par Radītāju un pieķerties radītajam, kuru mēs redzam, kas ir ar rokām aptaustāms un kurš ļoti skaidri atbild uz jautājumiem. Bet ir arvien vairāk un vairāk jāmācās klausīties uz Radītāju. Ir jāmācās apstāties, jāmācās klausīties un tad, kad mēs klausāmies, mēs vienmēr dzirdam, jo Radītājs vienmēr ar mums runā. Un ir daudzi iemesli, kāpēc mums vajag dzīvot un paļauties uz Radītāju. Radītais var pateikt - tā nav mana problēma, bet Radītājs - nāc pie manis, tā ir arī mana problēma un es to varu atrisināt. Nebaidies!
Ko Tu labu esi darījis? Kas Tev šodien ir traucējis izdarīt ko labu? Vai kaut kas vispār var traucēt darīt labu? Kāpēc vajag darīt labu?

Kādas pāris atziņas:
*Izņemot kaut ko no konteksta mēs varam mainīt visu ar kājām gaisā.
*Padariet koku labu, tad arī augļi būs labi.
*Ja ir jācīnās, tad tas ir kaut kas vērtīgs.
*Ja kādu patiešām mīl, tad var paciest jebkādas grūtības.

Dievam

Palīdzi, Dievs, mīlestību

Ietvert vienā dziesmā īsā,

Siltā tā kā asins trīsā,

Un es to ar pazemību,

Sirdij drebot, tad arvienu

Slavēšu ikkatru dienu...

/A.Bārda/

Ticība saņem un mīlestība atdod*

Šodien no rīta atcerējos kādas senas situācijas. Esmu no cilvēkiem, kas īsti nemāk otram pateikt - STOP, Tu man tagad dari pāri. Bet pēc tam ilgi pārdzīvoju kāpēc tā ir, kāpēc vēlaizvien sāp un kāpēc atkal un atkal ir tādas situācijas, kad man dara pāri. Vai tad tas otrs nesaprot, ka man sāp un ir grūti? Bet nē, nesaprot gan, ja es pats nepasaku, ka man nepatīk runāt par to vai par šo; ja es nepasaku, ka man sāp, ja man izdara tā vai citādāk. Kā tad tas otrs var zināt, ja, piemēram, viņa ģimenē ir pieņemts runāt par tām vai citām tēmām, ja ir pierasts samīļot, ja ir pierasts tas vai cits. Mums IR jāsaka citiem, jo citi nevar ielīst mūsos un nevar zināt, kas mūs var sāpināt vai jebkādi citādi slikti un nepatīkami ietekmēt. Un galvenais nevajag domāt, ka tagad Tu esi briesmonis, jo Tev jāpasaka, ka kāds cits Tev ir nodarījis pāri - tā nav, ne Tu esi briesmonis, ne arī tas otrs - mēs vienkārši esam cilvēki un mums tā gadās. Un cilvēcīgi ir arī par to runāt. Bet vienīgais, ko vajadzētu ievērot runājot par to, kas sāp - nekad nerunā ar otru, kad esi dusmīgs un arī nekad kādā emociju karstumā. Pirms sarunas nomierinies, norimsti un tikai tad ej un runā un tā saruna būs visvērtīgākā tikai un vienīgi tad.
Kāda ir dzīves jēga? Tu zini? Ja zini savas dzīves jēgu, vai vari, lūdzu atrakstīt man un pastāstīt par to? (lauraarijakupca@gmail.com)(22847155 - bite)(var rakstīt arī facebook.com vai iekš draugiem.lv) Priecāšos par kādu ziņu tieši no Tevis, jo es krāju dzīves jēgas. Zinu, ka skan dīvaini un pat jocīgi, bet es to daru.
Es nezinu kāpēc, bet gribu jums pateikt - neskrieniet pēc skaistākas un vieglākas dzīves, jo tādas vienkārši nav. Ja kādam šķiet, ka kādam ir skaistāka vai vieglāka dzīve, tad tā nav. Iekšā ir ļooti grūti. Atceros laikus, kad braucu strādāt pie radiniekiem. Viņiem mājās nekas netrūkst - ledusskapis lūzt no pārpilnības, māja liela un grezna, glauni cilvēki utt, bet cik garīgi tur ir grūti, kādas atkarības...tieši dēļ tā visa es it nemaz nevēlos skaistu dzīvi - vismaz ne tik skaistu kā viņiem.
Iesaku jums visiem - PRIECĀJIETIES un ļaujieties īstam un patiesam PRIEKAM, jo tieši tam visam Dievs mūs ir radījis!! (: Es vēlreiz teikšu -PRIECĀJIETIES!!!

Ticība un mīlestība ir viss kristieša būtības saturs.

Ticība saņem un mīlestība atdod.

Ticība cilvēku pieved Dievam, mīlestība - viņa tuvākam.

Ticībā cilvēks ļaujas Dieva labdarībai, mīlestībā viņš dara labu otram cilvēkam. /M.Luters/

Cilvēki lūkojas tukšumā*

Sākumā vēlos pateikt PALDIES katram, kas atrakstīja un dalījās pārdomās pēc mana iepriekšējā ieraksta. Bija prieks ar jums parunāt un pārrunāt kādas tēmas.

Pēdējā laikā domāju par draugiem. Par cilvēkiem, kurus tā saucu un kurā brīdī mēs vispār kļūstam par draugiem? Vai var saukt par draugu cilvēku, kurš Tevi nesauc par draugu? Pēdējā laikā esmu pieredzējusi, ka jā. Ka blakus esoši cilvēki Tevi jau sauc par draugu, kaut gan Tev pašam šķiet, ka to otru nemaz nezini, nemaz vārdu nezini un kur nu vēl varētu saukt viņu par draugu. Ir situācijas, kad otrs cilvēks pēkšņi pats savā galvā kaut ko izdomā un draudzību it kā pārtrauc, bet es tik un tā cilvēku uzskatu par savu draugu. Kāpēc? Manuprāt, neatkarīgi no tā, ko otrs ir iedomājies, tas nemaina faktu, ka viņš ir labs cilvēks un, ka es ar viņu tomēr esmu draudzējusies un kādu laiku kaut ko kopīgi esmu darījusi. Kā jūs kopjat attiecības ar saviem draugiem? Vai tās vispār vajag kopt? Vai tas ir svarīgi? Manuprāt, jā. Jebkuras attiecības ir jākopj. Neatkarīgi vai tās ir tuvas vai tālas, bet jebkurā gadījumā, tās IR jākopj. Un liels prieks man ir par tiem draugiem, kuri neatkarīgi no laikapstākļiem, attālumiem, notikumiem, situācijām, garastāvokļiem, ģimeņu pieaugumiem ir un paliek draugi! Manas dzīves lielais dārgakmens ir Ezis,Krista,Ance..!!Novēlu jums katram tādus dārgakmeņus savās dzīvēs!
Vienmēr, lai kaut ko nedarītu iemeslu ir patiešām daudz, bet kāpēc ir tik maz iemeslu un pamudinājumu, lai kaut ko darītu? Kāpēc cilvēki ir biežāk gatavi teikt nē? Kāpēc vieglāk šķiet, neko nedarīt? Vakar bija jauniešu vakars un manī radās cerība - beidzot, man apkārt ir cilvēki, kuri grib, kuri grib pārmaiņas, kuri grib darīt, kuri grib kaut ko mainīt, kuri grib meklēt un kuri nebaidās prasīt un pat ja baidās, tad tomēr saņemās un prasa.

Vēl man šķiet brīnumaini skaisti tas, kā mainās mūsu domas. Iet laiks, mēs ejam cauri kādiem notikumiem un situācijām un viss mainās. Mainās mūsu izskats, mainās domas, valoda, iekšiene. Kad paskatās, ko domāji pirms gada, diviem un ko tieši šobrīd. Un to it nekādi nevari ietekmēt, tas vienkārši notiek, jo ir daļa no cilvēka pieaugšanas procesa.
Kādu laiku man sāpēja auss ļooti, ļoooti. Tad aizdomājos par to, ka tā ir salīdzinoši maza daļa no manis kā cilvēka, bet sāpes bija tik lielas, ka šķita, ka sāp viss un no šīm sāpēm bija apgrūtinoši darīt visu ierasto. Aizdomājos par to, cik ļoti sāp Dievam? Mēs esam maza daļiņa, bet mums visu laiku kaut kas atgadās, ik pa laikam mums sāp ( ne tikai fiziski, bet arī garīgi) un cik ļoti par mums sāp Dievam?!

Klausies, kā pasaulē klusi

Cilvēks pēc cilvēka sauc

Dabūt no cilvēka pusi - 

Laikam jau tas ir daudz

Smilšu graudiņu oāzē

Sameklē smilšu grauds,

Puķe pret puķi vāzē

Zied, un vai tas nav daudz?

Tikai negribi visu

Viss - tas nekad nav viss

To tu ar vakara dziru

Lasīsi debesīs. 

/Imants Ziedonis/