Mums jāizmanto izdevība, kad veiksme ir mūsu pusē, un jādara tās labā tikpat daudz, cik tā dara mūsu labā. To sauc par labvēlības principu. Vai iesācēja veiksmi.*

Klusums...dzirdamas vēja šalkas. Tukša telpa. Domas..daudz domas, tik daudz, ka pat bail domāt. Daudz atmiņu, par daudz. Tas viss laikam tāpēc, ka negribās nodzīvot dzīvi kaut kā tā, nu diez gan pavirši, negribās, ka visu laiku jāskumst, ka visu laiku jāčīkst, ka nav ko darīt. Negribās. Bet tagad, tagad nedaudz skumjas, jo brīžiem šķiet, ka notiek viss tikai par sliktu man. Bet nevajadzētu tā domāt, par sevi taču vienmēr jādomā labi, jādomā un jācer, ka būs labi, jo mūsdienās nav daudz tādu, kas Tev ticēs, nav daudz tādu, kas Tev palīdzēs, nav...Tādas ir tikai mūsu naivās iedomas, ka citi metīsies palīgā tā, kā Tu pats ņem un meties, kā izdzirdi saucienu palīgā, Tu meties un ziedo sevi un laiku. Nē, tā nav, citi tā nedarīs. Viņi Tevi atcerēsies tikai nakamajā reizē, kad sauks šos vārdus Palīgā. Sarunas...es un otrs....saruna, dialogs...patīkami, ja ir kāds kas klausās un kāds, kas runā, ka neesi viens ar tādu situāciju. Ir labi, ja ir vēl kāds, kurš saprot nevis - es neesmu to pieredzējis, bet varu nojaust kā jūties - tie vārdi ir lieki, tos es nedzirdu, jo saprotu, ka tas otrs Neko no tā nesaprot. Vienīgais, kas šobrīd man palīdz ir ticība un viens varenmīlīgs Kaudzīšu puses iemītnieks, kura vārdu vienmēr izdzirdot gribas pasmaidīt un aizskriet samīļot, jo tads cilvēks nav pelnījis to, kas ar viņu tagad notiek. Tāpat gribas teikt par vienu mīglas tītu ezīti, kurš ir mīlīgs un adatas viņam nav it nemaz asas, arī tas ezītis to NAV pelnījis. Gribētos, lai ezītim būtu laimīgāka ikdiena, mierīgāks prāts, skaisti notikumi, kurus atcerēties, laba veselība un viss pārējais. Bet šobrīd pāri visām likstām, cenšos saprast - KĀPĒC man, tai meitenei un ezītim šobrīd tā neiet....

Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšanana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav./Imants Ziedonis/

 Pēdējā laikā iet patiesi interesanti un dažādi. Un dzīve, tā man ir nepārtrauktā kustībā. Svētdien no rīta devos uz Rīgu (18.08), lai nedaudz izmēģinātu savu un draudzenes veiksmi un šis brauciens, kā jau visi iepriekšējie šīs vasaras braucieni uz Rīgu, bija diez gan neveiksmīgs, lai gan bija arī pāris pat ļooti labas lietas, tomēr, rezumējot visu kopā - neveiksmīgs. Sākot ar to, ka no rīta braucošais autobus knapi kustējās uz priekšu un līdz ar to, pateicoties viņam, mēs un vēl vismaz 7 cilvēki no tā autobusa nokavēja nākamo autobusu, ar kuru varētu braukt uz Rīgu. Diena pagāja diez gan čābīgi, ja neskaita rīta tikšanos ar 2 diez gan jautriem čaļiem, kuri tās dienas 15 minutes padarīja jautrākas. Rīgas ielas bija pilnas ar cilvēkiem un Vecrīga bija pilna arī ar tūristiem, brīžiem šķita, ka atrodos ārzemēs. Visu laiku kāds taujāja ceļu, kāds kaut ko meklēja un prasīja, lai no tā visa kaut nedaudz atbrīvotos un nomierinātu prātu, izvilkām giču un sēdot uz soliņa dziedājām dažādas latvju dziesmas. Pašām patika, arī tūristiem, laikam patika, jo ik pa laikam varējām sajusties kā zvaigznes, jo mūs filmēja. Tajā dienā cilvēki bija diez gan uzmācīgi un atvērti, bija pāris nepatīkamas saķeršanās, kuras es labāk neaprakstīšu, jo sliktā mums Latvijā ir patiesi daudz. Es šoreiz centīšos vairāk par labo. Laba bija nejaušā tikšanās ar kādu diez gan pieklājīgu, jautru puisi uz Barona ielas. Sarunas laikā varēja uzzināt daudz interesantu faktu ne tikai par pasaules un Latvijas lietām, jogu un mūziku, bet arī par pašu nejauši satikto puisi. Izrādās, viņam esot kaut kāda saistība ar kino Pagalms. Tā kā puisis bija jautrs un sarunas laikā miljoniem reižu izteica komplimentus par to, ka izskatos pēc pozitīva un pat ļoti skaista cilvēka, ka varētu precēt, papildus visam viņš sasolīja 150 biļetes uz to kino. [bet zinu to, ka solīts makā nekrīt un es nekādi ar viņu nevaru sazināties, jo nezinu pat viņa vārdu, jo domāju, ka šim sensatīvajam cilvēkam - Pūkains Lācītis - pasē tomēr ir cits vārds un uzvārds] Bet, teikšu godīgi, tās bija otras 20 minutes dienā, kas bija interesantas un skaistas. Nepārtraukti mani satrauca mana draudzene, jo viņai sāpēja sāns (kopš pirmdienas 19.08. viņa guļ slimnīcā) un es nezināju, kā lai viņai palīdz.Nākamais skaistais tajā visa bija Jaunā Rīgas teātra apmeklējums.

Arī tur gāja labi. Biju ciemos pie teātra apsargiem (laigan biju tur ar mērķi, tomēr, labi, ka biju, jo arī tur pavadītais laiks bija labs). Sākuma doma bija, ka ne ilgāk par 5 minūtēm tas būs, bet tie apsargi tik jauki cilvēki, ka, šķiet, tur pavadīju vismaz 15 minūtes. Sarunas par Vecpiebalgu, par porcelāna fabriku, tas viss viņiem likās tik interesanti, ka uzaicināja pie sevis vēl ciemos un es, es protams aiziešu, bet nākamreiz iešu ar dāvanām, jo tik jauki cilvēki to ir pelnījuši un es ar lielāko prieku vēl ar viņiem parunātos. Un tad, izlaižot pāris stundas, biju ar Žaneti uz Ģertrūdes ielas teātra izrādi "Āda". Tā bija interesanta un neierasta vieta. Pat ļoti atšķīrās no visiem teātriem, kur biju bijusi iepriekš. Neierasta ēka, cilvēki, vide, bet patīkama. Jutos diez gan aizgrābta jau ar to visu. Sākot ar ieiešanu iekšpagalmā, iešanu pa gaiteņiem, kāpjot uz augšu, nezinot uz kurieni, ar visu. Gaidīšana pirms izrādes bija mierīga. Tajās 40 minutes, kuras sēdējām, nopētīju gandrīz katru stūrīti, it viss likās tik īpašs un saistošs, un šķita, ka katrai lietai šeit ir savs stāsts, kā un kāpēc viņa ir tieši šeit. Bet izrāde...[jāievelk elpa pirms stāstu] tā bija par to, kas sagaida katru no mums, kas tagad dosimies uz Rīgu, lai mācītos. Visi kārdinājumi, iespējas, mērķu un sapņu piepildījumi, mīlestība, ilgas, vara pār otru, paradoksi, iedomas, izdomājumi - viss. Brīžiem turējos, lai nebirtu asara, to es taupiju vakaram, kad paliku viena, bet pēc izrādes

es atkal sajutu to, sen nejusto sajūtu - vēlēšanās palikt un neaiziet, lai viss paliek kā ir un es palieku un ieaugu krēslā un zālē. Izrāde bija stipra un tagad tā man kalpo par palīgu. Pēc izrādes tiešām  bija sajūta, ka vairs nekas nevar notikt (viss bija - sākums, pirms kura nekas nevar būt, iztirzājums, kurā visu var uzzināt un nobeigums pēc kura turpinājuma nav), tāpēc pārdomu pilnas un nedaudz sapņodamas par dzīvi, ar Žaneti klīdām pa Ģertūdes ielu uz Brīvības ielu, lai nedaudz pabūtu uz ielas, starp cilvēku plūsmām, starp to, kas būs mūsu ikdiena - starp steigu, mēs tādas nesteidzīgi sapņainas. [esot Rīgā, ievēroju, ka pat luksafori steidzas, es esmu pusē ceļam un sāk jau mirgot zaļais cilvēčiņš un drīz vien parādās sarkanais] Sēdējām pie Dailes teātra ēkas un sapņojām un runājām par to pašu neko, kas vienmēr ir tik interesants. Sapņainību pārtrauca kāds vīrietis un ne vienu reizi vien, tāpēc neizturējām un gājām uz citu vietu pasapņot. Atradām to uz Blaumaņa un Tērbatas ielas stūra - puķu veikaliņa pakāpienus uz kuriem tīri ērti noparkojāmies. Debesīs nebija nevienas zvaigznes, bet ielas spīdēja kā zvaigžņu piebirušas. Domāju, ka debesīs tieši tāpēc arī to zvaigžņu nav. Turpinājums nākamajā ierakstā...

 

Klausies, kā pasaulē klusi cilvēks pēc cilvēka sauc./Imants Ziedonis/

Vai patiešām arī liktenis var būt tikpat ļauns kā saprātīga būtne un tikpat nežēlīgs kā cilvēka sirds?*

 

Pelēkais nekas ir klāt
Un sāk manu dvēseli izrakņāt.
Tas atrod priekus,
Tas atrod bēdas,
Bet neatrod tas mīlestību.
Tas meklē, meklē-neatrod.
Tas jautā:
"Kur ir tava mīlestība?"
Es atbildu:
"Citiem dāvināju
Un vakar pat,
Pašu pēdējo kripatiņu
Atdevu uz ielas
Kādam nelaimīgajam."
/Laura Kupča/

Pēdējā laikā ir patiesi daudz domiņu, apdomiņu un pārdomiņu. Ir daudz dažādas izvēles jāizdara. Daudz cerību un centienu rīkoties pareizi, tā, lai nav jāuztraucas. Vienīgais, kas manu vārīgo dvēseli spēj nomierināt, kas liek rimties asarām un liek domāt,ka būs labi - ir skaistās atmiņas no Vecpiebalgas. Vakar Rīgā viss spieda mani pie zemes, likās, ka elpot vairs nav iespējams, labi, ka mocības beidzās un 19:34 es jau izkāpu Vecpiebalgas pieturā un varēju grābt gaisu un mieru kilogramiem. Un jau šodien ar mierīgāku prātu sēžu baznīcā domāju, plānoju, meklēju un nedaudz organizēju [kas šobrīd ir tikai par apgrūtinājumu, jo viss jādara man, jo citiem neesot laika or something like this, patīk ko tādu darīt, bet vai tagad, nezinu gan..].Nav laika arī zīmēt, bet gribās un ne tikai gribās, bet arī prasās..un jau tagad saprotu, ka Rīga būs vieta, kur nebūs laika zīmēšanai vispār, kamēr mācīšos Akadēmijā. Tas, ko esmu apņēmusies tiešām darīt, kamēr mācīšos Rīgā ir skriešana no rītiem, jo man patika sports skolā, bet tagad nebūs regulārās sporta stundas, tās ir jāizplāno un jāatrod laiku priekš tām pašai, tāpēc pirmdien jau atradu vietu, pa kuru es varēšu skriet vismaz no rītiem turpmākos 4 gadus. 17 dienas, kuru laikā vēl jāpagūst ir patiešām daudz. Un viens no tiem

daudzajiem pienākumiem, kuru patiesi sev apsolos - atrast laiku ATPŪTAI -, jo es patiesi zinu, ka tur man atpūsties nebūs laika, īpaši jau pirmo mēnesi, jo Rīga pati par sevi ir pat ļooti nogurdinoša. Pārdomām par dzīvi un sevi, šķiet, vairs neatliek laika nemaz, nepārtraukti kaut kas cits, nav laika mieram un tam, lai varētu iemantot mieru. Vienkārši nav, kas skumdina. Bet nevar skumt, ir jāpriecājas. Jāatceras smaidīt un atrast prieku un laimi katrā mazajā lietiņā, kas ikdienā mums ir blakus, katrā.

 

 

 

Ko vērts atrasties augstumā, ja neredzi tālāk par citu degungalu? Dzīvosim jautri! Dzīve – tā ir viss!/Viktors Igo/

 

Tikai viena lieta pasaulē ir sliktāka par to, ka par tevi baumo, – kad par tevi vairs nerunā.*

Vērtība - nesaprotu, kā to var noteikt zīmējuma, jo ir patiešām daudz tādu, kuri ir novērtēti nepareizi un netaisnīgi, un pārtraukuši to darīt, jo uzskatījuši sevi par neveiksmīgiem. Vērtīgs ir tikai tas, kas liek mums atcerēties kādas emocijas un sajūtas. Viena no lielākajām manas dzīves vērtībām bija kopā pavadītie gadi ar klasesbiedriem. Šobrīd nerunāju par konkrētām ēkām vai lietām, nesāc lasot jau pukoties, ka skola nav forša utml. Es runāju par cilvēkiem, par dāvātajām un saņemtajām (lielākoties saņemtajām) emocijām, skaistajām dienām un visu, kas manā emociju bagāžā ir pateicoties tikai un vienīgi jums! Laiks, kas pavadīts kopā ar jums ir nenovērtējams. Es nezinu vai vispār vēl savas dzīves laikā izdarīšu tik daudz, cik izdarīju esot kopā ar jums. Ir bijuši daudzie klašu kari, kur, nezinu kā sanācis, bet mūsu klase vienmēr uzvarēja un nākamajos gados klases mūsu priekšnesumus centās atdarināt, tas bija varen smieklīgi. Mācību stundas, kurās šādi - pavisam mierīgi sēdējām un mācijāmies, kā pirmajā attēlā, bet jebkurā gadijumā bijām īpaši arī mācību ziņā. Kopā ietie kilometri pārgājienos šķita kā nieks, vienas sarunas garumā, protams, ka tempi mums atšķīrās, bet tas laikam bija atkarīgs no sarunu garumiem. Iepazinām savu novadu, pabijām Sērmūkšos, pēdējais pārgājiens uz Inešiem bija bagātīgs ar jaunām zināšanām un pie dabas mums patiesi patika. Kopā bija jautras sakopšanas talkas, arī zīļu lasīšanas akciju mūsu klasesbiedrs izdomāja. Un tās dīvainās sajūtas, kad stāvējām pirmajā septembrī kā 12ie, kuriem blakus mazie pirmīši. Dīvaina diena tā bija, jo šķita, ka neesam vēl izauguši, vēl ne...Bet visvairāk, laikam jau, pietrūks ekskursijas. Tās mums patiešām vienmēr bija labas - izrādes un muzeji mums vienmēr bijuši izvēlēti interesanti un labi, protams, arī laiks atpūtai tāds patīkams, nevis skrienošais. Runājot par mācību stundām, pietrūks: Māra nopietnības un galu galā, nejauši pasprūkošajiem jociņiem; Zigurda žestikulācijas (lai gan tā ir tracinoša, bet pietrūks); Kristīnes pedantiski paveiktie darbi, gandrīz nekad nebija pie kā piekasīties; Ilzes vienkāršā un patiesā smaida, viņas sirsnības, jo viņa vienmēr juta līdzi katram, kuram atgadījās, kas slikts; Ancīte Šu ar saviem jociņiem un ļaunajām izdarībām pret Ilzīti; Mārtiņš ar saviem jociņiem, bet arī ar lielo nopietnību; Sandža ar prikoliem, kuri ir patiesi smieklīgi; Mārtiņš Gints ar savu nosvērtību un mierīgo un vēso prātu, kurš tāds ir arī stresainos brīžos; KAncīte, mana mazā, mīļā un vienmēr saprotošā, palīdzību sniedzošā cilvēks, uz kuru stundā jāpaskatās un viss ir skaidrs; Joksītis ar savu sirsnību visur -īpaši mūzikā-, vienmēr bija interesanti papļāpāt (īpaši stundās); ŠAncīte no kuras mīlestība pret pasauli pilnīgi sprāgtinsprāgst es novēlu katrā klasē vismaz vienu tādu ŠAncīti; Žanete ar vienmēr pareizajām atbildēm (es vēlaizvien nespēju iztēloties, kā tas var būt, ka tad, kad tu dzirdi jautājumu, tu vienmēr zini atbildi, vienmēr) un protams daudzjiem smiekliem un kopā būšana un sēdēšana, arī plānošana stundu laikā, lai varētu aizbraukt uz kādu teātra izrādi; Sauļuks ar savu nemirstīgo smaidīšanu un tēlošanu, ka visu saprot, lai gan patiesībā visi (īpaši jau viņš pats) saprot, ka nesaprot gan; Evita ar saviem foršajiem jokiem, ašajām idejām un spožajiem izteicieniem; Santa ar savu tiešumu, komunicēšanas spēja; Gatis ar vienmēr daudzajiem darbiem, kuri kalpo par iemeslu neierasties skolā vai arī pietrūks tās mācību stundas, kurās viņš gulēja un ik pa laikam izteica diez gan smieklīgas piezīmes; Toms ar savu tiešumu, jo ja viņam kaut kas nepatīk, tad to varēja zināt visi, ja patīk, tad arī to varēja zināt visi, viņš prata paust savu viedokli un dara to vēlaizvien. Nu pietrūks visi, ko tur daudz piebilst.

Vienīgais, kam ir kāda nozīme, kad beidzam savu dzīvi uz Zemes, ir tas, cik stipri esam mīlējuši, kāda ir bijusi mūsu mīlestības kvalitāte.

/Ričards Bahs/  

Mums ir grūti skaistos vakaros, mums ir smeldze, skumjas un grūtsirdība – skaistums sāp, kad tas mums ir nesasniedzams./Imants Ziedonis/*

 Dažas pārdomiņas un apdomiņas:
*Piecelties, kad ir patiešām grūti, ir tas, kas parāda, cik stiprs tu patiesībā esi.
*Svarīgi ir tas, ko tu zini par sevi, nevis tas, ko citi apkārt par tevi runā, jo darbi ir stiprāki par vārdiem.
*Vienalga kurš tu esi, pirmais vai otrais, galvenais, ko tu no tā esi ieguvis.
*Nelaimes ir nelaimes tikai konkrētajā brīdī, pēc tam tās kļūst par laimēm, veiksmēm un pat par dzīves pamatu uz kura būvēt visu.
*Ja ceļš reiz nosprausts, nevar to neturpināt.
*Nezinu kāpēc es kaut ko daru, kāpēc es cenšos citus iepriecināt..Man bieži pajautā, kāpēc tu to vai šo dari, kāpēc? Un man nav ko atbildēt, kā tikai to, ka sirdī ir tā nelielā pārliecība, ka es ar to varu padarīt kāda cilvēka dienu labāku, ka varu iepriecināt.

Dzīve ir interesanta lieta un viss, kas notiek ir patiesi interesants. Nezinu, kā, bet man tā gadās, ka visu laiku kaut kas gadās. Gadās, ka strādāju baznīcā - šodien grābu tur lapas līdz četriem vakarā, bet ticu tam, ka šajā negaisa dienā tur viss atkal būs traģiski un viss 7 stundu darbs būs bijis veltīgs. Skumji, bet gadās tā. Gadās, ka man ir labi draugi kā Anna un pateicoties viņai, es kojām laikam varēšu skaisti pamāt ardievas, kas būtu daudz foršāk. Forši, ka gadās, ne?!:) Gadās, ka ir sirdsklasesbiedrene Ance un labi, ka gadās, vienmēr ir par ko priecāties, vienmēr ir par ko parunāt un labi, ka gadās!

Gadās tik daudz kas forš, bet taipat laikā gadās arī daudz kas neforš. Piemēram, ir forši, ka notiek pasākumi un mani aicina uz viņiem, bet gadās, ka dzīvoju no tiem 7-12 km attālumā un gadās slikti laikapstākļi, tāpēc gadās tā, ka negadās. Gadās, ka uznāk vakaros interesants, pārdomu pilns vakars un gadās ieiet blogā, arī tā gadās.

Ikviena patiesība iziet trīs posmus. Vispirms tā tiek izsmieta, tad tai naidīgi pretojās, visbeidzot tā tiek pieņemta kā pašsaprotama.*

Ilgi nācu iekš sava bloga ar cerību, ka pacelsies roka, lai rakstītu, bet neko vairāk par jaunumu apskatīšanu es neizdarīju. Katru dienu nākot mājās no baznīcas (ko mēdzu saukt par darbu), es daudz domāju [un kā jau zināms, es visu laiku domāju, tāpēc arī par daudz es domāju]. Un ar katru reizi, kad es nāku mājās, es apzinos, ka arvien tuvāk nāk tā diena, ko sauc par jauno dzīvi pilsētā, kā ir teikts kādā skaistā dziesmā "Starp mašīnām, motoriem, meitenēm..." Bet mana domu pilnā galviņa liek sasāpēties sirsniņai katru reizi, kad redzu kādus skaistos dabas skatus sev apkārt, katru reizi, kad apzinos, cik ļooooti mīlu šo vietu, kuru jau 19 gadus, 5 mēnešus un 15 dienas saucu par savām mājām - Vecpiebalgu. Šķiet, šī skumju pilnā galva ir par iemeslu tam, ka mana telefona atmiņa ir pilna ar skaisto dabu, kas mums šeit ir, ar mīļajiem cilvēkiem [kuri cerams arī tādi paliks un būs vēl ilgi un dikti] ar visu, ko šajās vēl pēdējās dienās var paspēt saķert. Ar cerību, ka tā es attaisnošos tiem, no kuriem aiziešu, lai atkal pie viņiem atgrieztos (vismaz ar tādu domu es aizeju, lai atgrieztos). Atvainojos, par to es vairs nerunāšu (vismaz centīšos, jo tas viss mani tikai un vienīgi vairāk saskumdina). Kopumā gribēju dalīties ar kādām skaistām pārdomām un domām, bet kaut kā tomēr nenesas. Tik daudz dažādu sliktu un ne visai labu domu, ka labāk tās paturēšu pie sevis. Nevēlos, lai kāds lieki satrauktos, nevēlos, lai ir kādi pārpratumi. Bet vienu gan es ļooti vēlos un ceru, ka jūs mani mīļie draugi piekritīsiet - es vēlos dzīvojot Rīgā būt un palikt par to pašu superduperforšo, vienkāršo, draudzīgo Lauriņu jeb kā visi mēdz teikt - Šukšiņu, tikai par daudz gudrāku un iespējams arī saprātīgāku būtni. Un ja es kaut par 5 grādiem mainos uz slikto, droši uzsitiet pa plecu un sakiet "Hei, Šukšiņ! Nu kaut kas nav labi!" Un es, es tad par tiem pašiem 5 grādiem griezīšos atpakaļ. Piedodiet par nesakarīgumu, bet gan jau drīzumā uzrakstīšu arī ko sakarīgāku! :)

Kāpēc cilvēki baidās no nāves?

Nāve taču ir skaista! Tā atbrīvo no ciešanām…