Reizēm es prātoju par pašnāvību. Taču es esmu tāds neveiksminieks, ka droši vien arī tas būtu tikai pagaidu lēmums./V.Allens/

Pirmās nedēļas ietvaros devāmies arī iepazīties ar E.Smiļģa muzeju, viņa dzīvi un superduper atraktīvajām gidēm. Kad cilvēki stāsta kaut ko ar tādu prieku un ieinteresētību (bet ne uzbrūkoši), tad ir patiešām interesanti klausīties un tas ieinteresē pat tos, kuriem tas nemaz neinteresē. Ieejot muzejā mums visiem aptrūkās vārdi, bija klusums un runāja tikai tie, kuriem to vajadzēja. Mūsu ausis un sirdis bija atvērtas, lai klausītos un dzirdētu, un ne tikai dzirdētu, bet arī sadzirdētu. Staigāšana pa stāviem, pasēdēšana burvīgajā zālē ar īpaši skaistajiem griestiem, kurus var sēdot pētīt līdz brīdim, kad tiešām galva jau reibst un nevar vairs noturēt gaisā. Tik krāšņi un interesanti tas ir. Pēc tam sekoja kabinets, kurā varēja klausīties ierakstā paša Smiļģa balsi, kas ir vienīgais ieraksts ar viņa balsi. Neaudz baisi, bet skaisti tas bija, arī patiesi un vienkārši. Vēl vairāk šai vietai piesaistīja uzdevums, kas bija jāizpilda. Ar uzdevumu lapām, ejot pa muzeju, jāatrod atbildes un uzvarētāju sagaidīja arī balva, kas mani nesaistīja un labi vien ir, ka visu precīzi neatbildēju ;D. Bet kopumā, ekskursija pa šo muzeju bija neaizmirstami laba. Šī bija kārtējā labā iespēja iepazīt vienam otru, Studentu Padomes galvu un vienlaikus arī mūsu superīgā kursa superīgo krustmāti! Krustmāte mums ir patiešām jauks cilvēks, ar labu sirdi un viņa nekad neatsaka palīdzēt, protams, ja vien tas ir viņas spēkos un iespējās.

Ikviena patiesība iziet trīs posmus. Vispirms tā tiek izsmieta, tad tai naidīgi pretojās, visbeidzot tā tiek pieņemta kā pašsaprotama.*

Kad dzīvoju Blaumaņu ielā, no rītiem izgāju no dzīvokļa diez gan laicīgi, lai dotos uz Akadēmiju. Bet ne jau tāpēc,ka baidījos nokavēt, bet gan tāpēc, lai pa ceļam mestu lielus lokus un iepazītu apkārtni. Vienā no dienām aizgāju pat līdz šai baznīcai, bet kā jau Rīgā neierasti ierasts - baznīca bija ciet un nevarēju to apskatīt no iekšpuses, bet ārēji izskatījās diez gan iespaidīgi. Pastaigas vijās visvisādās ielās un vietās. Tiku arī Kalnciema kvartālā, vazājos gar dzelzceļa līniju, aizgāju arī līdz Lubānas un Maskavas ielai. Visu ko redzēju un paturu sev atmiņā, jo arhitektūra patiesi skaista un vēsture patiesi interesanta tam visam. Tieši dienā, kad gāju pa šo pusi, biju tā aizrāvusies, ka pamanot pulkstenī esošos ciparus, sabijos, jo šķita, ka nokavēšu lekciju un tā bija pirmā nedēļa, pirmajā nedēļā tiešām negribēju neko nokavēt, lai gan tā bija tikai tāda iepazīšanās nedēļa, kad teju vai katrā lekcijā bija jāstāsta no kurienes esi, kā izvēlējies mācīties šeit un šajā novirzienā, kā mūs sauc u.t.t. Ejot pa dažādām vietām varēja padomāt, varēja kaut ko atcerēties - piemēram, bieži vien, kad kaut kur randoom pastaigājos es atceros bērnību, atceros ielas pa kurām ir iets agrāk ar mammu, kas šķiet interesanti, ka daudz nav mainījies kopš pēdējo reizi esmu tur gājusi. Vienīgā atšķirība brīžiem ir tā, ka agrāk atrados zemāk un, šķiet, ka redzēju mazāk kā tagad. Tad viss bija citādāk - redzēju ēkas un dažādus cilvēkus, bet tagad, tagad es redzu ēkas, kurām ir sava vēsture, katrai ir kaut kas īpašs un skaists. Tagad es redzu cilvēkus, katrs ir citādāks, katrs arī ir ar kaut ko īpašs, jo katram ir sava dzīve, sava pieredze. Es skatos un nenovēršos no tiem, kuri ir citādāki un varbūt, ne visai tīkami cilvēki, es skatos, jo novēršoties, mēs tos citādākos varam sāpināt un viņi jau pietiekami daudz ir sāpināti pirms tam un tās sāpes jau ir redzamas uz āru, tās vairs nav tikai iekšējas sāpes un ciešanas. Pastaigas pirms lekcijām un pēc, ir vērtīgas, jo tas ir laiks, kurā es bagātinu ne tikai sevi, bet arī savu dzejoļu krājumu.

Turpinājums sekos...

Vai baidies no nāves, vai nebaidies – tā atnāks tik un tā.

/Johans Volfgangs fon Gēte/

Tas, kurš neizdzīvo tagadni, nedzīvo nemaz. Ko dari tu?

Septembris iesākās ar 1.septembri Vecpiebalgas vidusskolā, bet šoreiz tas iesākās vienkārši kā kaut kas svinīgs, bet ne priekš manis un maniem klasesbiedriem, bet priekš citiem, lai gan mums arī bija diez gan iepriecinoši tur būt, jo apkārt esošais prieks iedrošināja tālākajam ceļam katram uz savu skolu jeb augstskolu. Šajā dienā bija patīkami satikties ar cilvēkiem, kurus sauc par savējiem un šķiet, ka sauksim vēl gadiem ilgi. Satikām audzīti un saņēmām vēl pēdējos lielos iedrošinājuma vārdus, kas patiešām uzmundrināja. Bet runājot par 12ajiem, viņi ir malači, lai gan viņi nav tādi, kā mēs, tomēr īpaši ir arī viņi. 1.septembrī bija prieks uz viņiem skatīties un ar lielāko prieku brauksim pie viņiem uz viņu lielajām dienām un lielajiem notikumiem, jo arī viņi ir draudzīgi un ja godīgi, tad šķiet, ka tas ir mūsu skoas logo - BŪT DRAUDZĪGIEM! Un prieks bija redzēt arī mazos pirmīšus, pie kuriem bijām ciemos pēdējā zvana dienā pagājušajā mācību gadā, jo šķiet, ka pa vasaru katrs no viņiem ir centies paaugties, lai pa visiem 100% varētu teikt - Esmu pirmklasnieks. Un ja godīgi, tad mēs ar klasesbiedriem izdomājām,ka šogad mēs arī esam 1.klasnieki, ne pirmkursnieki, jo sajūtas dodoties uz augstskolu ir diez gan līdzīgas tām, kas bija 1.klasē. :) Šī bija diena, kad es ar savām paunām devos uz Rīgu, lai mācītos un gūtu ko jaunu sev un savai emocionālajai dabai.

2.septembris, bija mana, Latvijas Kultūras Akadēmijas studenta pirmā skolas diena. Diena iesākās patiesi dīvaini, jo viss sākās tikai 14:00, bet līdz tam, staigājot pa Rīgas centru, nācās redzēt daudz ziedu, daudz bērnu un vecāku, kas dodas uz skolu. Likās tik dīvaini, jo uz augstskolu nedodas ar ziediem, nevienam tur nebija ziedu, iespējams, tas tādēļ, ka tur tev īsti nav kam tos dot. Bet pati atklāšana bija interesanta. Visi vienā lielā zālē, kur tika rādītas dažādas prezentācijas. Bija prieks redzēt šajā prezentācijā, kas ir attēlā, vārdu Vecpiebalga, pilnīgi sirds iepukstējās stiprāk, jo sapratu, ka tas pateicoties man. :) Tad vēl bija neliela papļāpāšana ar katedras vadītāju Andu Laķi un tad jau bija lielais kopīgais iesākums Leģendu nedēļai, kura bija patiesi interesanta. Pirmā diena bija paredzēta tam, lai ar kādu no pasniedzējiem dotos ekskursijā, pa Akadēmijas apkārtni. Mūsu grupai laikam jau paveicās, jo devāmies ekskursijā ar profesoru Briedi. Tas bija interesanti un pie viena iepazinām, ne tikai apkārtni, kura pateisībā ir mākslinieciski skaista, bet arī viens otru. Un ja godīgi, tad esmu patiešām laimīga, jo man ir paveicies ar kursabiedriem, jo viņi visi ir draudzīgi un nav tādu brīžu pagaidām, ka būtu jājūtas vientuļi vai skumji tieši kursabiedru ziņā. Mūsu pārgājiens pa apkārtni bija visgarākais, un uz visiem 100% zinu, ka arī visinteresantākais. Kad atgriezāmies no pastaigas, zālē bijām vienīgie. Pārējie kursi bija jau pazuduši. Mēs, draudzīgi būdami, vēl kādu pusstundiņu kopā papļāpājām par dzīvi un vietām, no kurām mēs nākam un dabujām arī bezmaksas zupu, kuru iepriekš varēja nopirkt par 50 santīmiem, bet tā kā bija palicis nedaudz vairāk kā pus katls, tad nācās to iztukšot, lai nebūtu mantu jālaiž zudumā vienkārši. Ja godīgi, tad zupa bija varengarda. Bet, kad zupa bija ieēsta un plus mīnus, kaut kas pārrunāts, bet ne viss, lai paliek kaut kas arī nākamajiem 4 gadiem, tad kopā devāmies uz slaveno 15 trolejbusu, lai kopīgi dotos uz centru un tad izšķirtos, lai nākamajā dienā satiktos lekcijās. Lai gan ceļš līdz centram ir tikai pāris minūtes, bet tomēr tajā laikā paspējām pārsmieties. Pēc pirmās dienas tomēr vairāk jutos laimīga un priecīga, ne skumja un iztukšota. Protams, nenoligšu, ka skumji bija, ne tikai šajā vakarā, bet vēl daudzus pēc tam, jo pietrūka ikdienas, ierastā dienas plāna un visa kā cita, kas šo gadu laikā manī bija izveidojies, gan iekšēji, gan ārēji, jo Rīga tas ir kas pavisam cits.

turpinājums sekos... ;)

Viņa silti pasmaidīja, un šis smaids, Georg, tas būtu varējis izkausēt visu pasauli, jo, ja pasaule būtu to redzējusi, tai pietiktu spēka apturēt visus karus un visu naidīgumu uz visas planētas, visādā ziņā iestātos ilgs uguns pātraukums./Gorders Justeins/