Kad dzīvoju Blaumaņu ielā, no rītiem izgāju no dzīvokļa diez gan laicīgi, lai dotos uz Akadēmiju. Bet ne jau tāpēc,ka baidījos nokavēt, bet gan tāpēc, lai pa ceļam mestu lielus lokus un iepazītu apkārtni. Vienā no dienām aizgāju pat līdz šai baznīcai, bet kā jau Rīgā neierasti ierasts - baznīca bija ciet un nevarēju to apskatīt no iekšpuses, bet ārēji izskatījās diez gan iespaidīgi. Pastaigas vijās visvisādās ielās un vietās. Tiku arī Kalnciema kvartālā, vazājos gar dzelzceļa līniju, aizgāju arī līdz Lubānas un Maskavas ielai. Visu ko redzēju un paturu sev atmiņā, jo arhitektūra patiesi skaista un vēsture patiesi interesanta tam visam. Tieši dienā, kad gāju pa šo pusi, biju tā aizrāvusies, ka pamanot pulkstenī esošos ciparus, sabijos, jo šķita, ka nokavēšu lekciju un tā bija pirmā nedēļa, pirmajā nedēļā tiešām negribēju neko nokavēt, lai gan tā bija tikai tāda iepazīšanās nedēļa, kad teju vai katrā lekcijā bija jāstāsta no kurienes esi, kā izvēlējies mācīties šeit un šajā novirzienā, kā mūs sauc u.t.t. Ejot pa dažādām vietām varēja padomāt, varēja kaut ko atcerēties - piemēram, bieži vien, kad kaut kur randoom pastaigājos es atceros bērnību, atceros ielas pa kurām ir iets agrāk ar mammu, kas šķiet interesanti, ka daudz nav mainījies kopš pēdējo reizi esmu tur gājusi. Vienīgā atšķirība brīžiem ir tā, ka agrāk atrados zemāk un, šķiet, ka redzēju mazāk kā tagad. Tad viss bija citādāk - redzēju ēkas un dažādus cilvēkus, bet tagad, tagad es redzu ēkas, kurām ir sava vēsture, katrai ir kaut kas īpašs un skaists. Tagad es redzu cilvēkus, katrs ir citādāks, katrs arī ir ar kaut ko īpašs, jo katram ir sava dzīve, sava pieredze. Es skatos un nenovēršos no tiem, kuri ir citādāki un varbūt, ne visai tīkami cilvēki, es skatos, jo novēršoties, mēs tos citādākos varam sāpināt un viņi jau pietiekami daudz ir sāpināti pirms tam un tās sāpes jau ir redzamas uz āru, tās vairs nav tikai iekšējas sāpes un ciešanas. Pastaigas pirms lekcijām un pēc, ir vērtīgas, jo tas ir laiks, kurā es bagātinu ne tikai sevi, bet arī savu dzejoļu krājumu.
Turpinājums sekos...
Vai baidies no nāves, vai nebaidies – tā atnāks tik un tā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru