Grūtākie brīži dzīvē ir nevis tad, kad tevi nesaprot citi, bet kad tu nesaproti pats sevi.*

Un šoreiz patiesi virsraksts ir tas, kas ir svarīgākais. Iespējams, tas daļēji izsaka to, ko šobrīd domāju un kas nodarbina prātu. Aizvakar notika sprādziens - bija sasniegts kāds maksimums un bija diez gan milzīgs KABOOM! Bet tagad, tagad ir vieglāk. Tikai ir problēma - es nesaprotu vai vieglāk ir tāpēc, ka bija KABOOM vai tāpēc, ka ir vieglāk, jo kaut kas mainījās? Grūti teikt..
Bet tas, ko es zinu uz visiem 100%, ir tas, ka es nespēju vairs saprast pati sevi. Es nostājos ielas vidū un cenšos saprast, bet nekas nesanāk...stiprāks par mani un koncentrēšanos ir skaņu biezoknis apkārt. Es pat skaidrāk dzirdu cilvēkus, kas tuvumā runā pa telefonu, nekā pati sevi. Un tomēr, es cenšos sevī saglabāt cerību un domu, ka būs taču labi. Vismaz lielākā mērā viss ir noticis tā, kā tam ir jānotiek. Pat, ja šobrīd - brīdī, kurā esmu un kurā dzīvoju - šķiet, ka viss ir galīgi garām. Bet, kad atskatās - citu variantu nemaz neredz kā tikai to, kas bija noticis. Galvenā šī brīža prioritāte - nepazaudēt sevi kā cilvēku, kā Lauru no laukiem, kā Šukšiņu no Vecpiebalgas un tad jau pēc laika jau redzēs kā būs. Turot īkšķus un aizspiežot acis cieši ciet, gribas teikt - BŪS LABI! -__-