Vēstule – ar tinti uz papīra uzrakstītas jūtas.*

Pēdējā laikā nesaprotu, kas un kā būtu labāk...Gribētos palikt tajā dzeltenajā pļavā un neko nedarīt-nemācīties, nerunāt, nedziedāt, nebūt tur vai šur, neskaitīt, neplānot laiku sev....tik daudz ne.Bet tas viss laikam tāpēc, ka esot uz slimības lapas es saprotu, ka darbs aizņem pārāk daudz mana dzīves laika, daudz ko nav iespējams redzēt. Es 100% saprotu, ka nespēju dzīvot bez savas ģimenes - gribas redzēt manas dzīves lielāko dārgumu un cilvēku, kuru es patiesi mīlu no visas savas sirds - māsu Diānu(turu par viņu visus savus pieejamos īkšķus, lai viņai izdodas eksāmenā viss)...un protams arī visus pārējos ģimenes locekļus, kuru man ir patiesi daudz. Gribu redzēt Vecpiebalgu, gribu būt sev mīļās vietās. Bet tad manī izskan teiciens - Gribēt var daudz ko, bet dabūt un  varēt... Tad vēl pēc ikdienas skrējieniem es saprotu, ka man ir tik daudz cilvēku ikdienā jāredz un jāsadarbojas ar viņiem. Un tad ir tādas dienas vai vakari, kad negribas vienai [laikam piemeklē vientulība] Tajās dienās es sajūtos vēl sliktāk, kad paņemu telefonu, kurā ir kādi 700 vai 800 telefona numuru, bet nav neviena kam pazvanīt un vienkārši runāt un būt, nav kam pateikt - satiekamies un pasēžam zālienā? Gribu, lai ir skaidrība un kaut nedaudz miers..bet kaut kā nesanāk. Kad ieviešas skaidrība vienā lietā, tā citā atkal noiet kaut kas no ceļa. Kad esmu mierā un mierīgā vietā, kāds svarīgs zvans jāatbild, kaut kas jādara.
Šodienas lielais prieks, ka paskrēju caur peļķēm, jo tie cilvēki, kurus satiku uz ielas 4 stundu laikā, bija tik nelaimīgi un pat dusmīgi par to, ka ir lietus, bet viņi tam laikam neko labu neredz. Es ticu, ka šis lietutiņš bija pat ļooti vajadzīgs zemītei, lai tur kaut kas augtu un būtu. Un, protams, tas bija, lai iepriecinātu tos, kurus nekas cits nespēj iepriecināt. Pēdējā laikā šķiet, ka dzīve ir viena nogurdinoša štelle..un redzot pulksteni, atcerējos labo jociņu - Būtu labi, ja šodien aizietu gulēt šodienā ne rītdienā.. :)