Zaudējot mērķi cilvēki salūzt.*

Kad ierakstīju šo virsrakstu, es stundu nosēdēju un domāju, ko rakstīt un neko neuzrakstīju - atstāju, lai gaida rindā pie melnrakstiem. Un tagad, iespējams, esmu sapratusi kāpēc to visu bija jāatliek vēlākam...
Pirms 3 nedēļām, kaut kas notika vai nenotika un es saprotu, ka nepārtraukti tieku nomesta kaut kur atpakaļ, jo nonāku pie atziņas, ka ar mani tā  notiek, jo man nav ne mērķu, ne arī kaut kādu prioritāšu. Vispār ar mani un attieksmi pašai pret sevi ir galīgi nepareizi. Un nepareizi ir tas, ka manī nav vairs viss uz 100%. Ir zudusi i vēlme kaut ko darīt, i celties no rīta (neņemot vērā to, ka slikti guļu, neguļu - daudz un gulēšana man rada milzīgas galvassāpes), i kopā būšana. Man riebjas pat tas, ko domāju. Bet protams, ka saņemties var, var nedomāt un darīt, bet tad naktis ir nereāli mokošas, jo mans lielākais ienaidnieks (es pati), prot mani nereāli čakarēt un apsūdzēt. Bet ir tik grūti pateikt nē jeb manā gadījumā ir diez gan neiespējami pateikt nē. Vakar nācās arī to dzirdēt, kas atkal liek man domāt - Nu, varbūt, tiešām jāiemācās to vārdu ar diviem burtiem (īpaši šobrīd, kad nav tik viegli)? Nē Nē Nē Nē <----- font="">Tāds parasti ir mans nē, kaut kur iekšā, mazs un pāri visam ir Jā Vakar dzirdēju arī izteikumu - Cilvēks, kas cieš par niekiem - un tad es domāju, varbūt, ir tā, ka viss kā dēļ es ciešu un mokos ir nieki, vienkārši esmu par stulbu (jā, neesmu pieaudzis cilvēks, uzvedos kā bērns un nepārtraukti sevi apsaukāju un apvainoju), lai to saprastu un pamanītu. Un vēlaizvien es nezinu, vai tas ko es daru, man sanāk vai arī es daru, jo domāju un gribu, lai man tas sanāk. Un ko Dievs par to domā, ko Viņš vēlas redzēt manī, kādu Viņš redz manu dzīvi? Iespējams, ka daudz kas ar mani nevar patiesi notikt tikai tāpēc,

ka es neļauju tam labajam notikt un it īpaši, ja blakus ir kādi cilvēki, esmu aizliegusi sev daudz ko (īpaši raudāt, to esmu sev kategoriski aizliegusi). Runāt par problēmām ir grūti (par to, kas sāp) un tāpēc esmu tik dusmīga. Un tad, kad vakar par dusmām runāju, es saprastu, ka pēdējā laikā, patiesi, dusmojos bez reāla iemesla. Tas man nepatīk, man nepatīk šīs emocijas.
Dilemma esot tad, kad Tev gribas sadot kādam pa seju, bet Tev ir bail no sekām. Manā gadījumā - gribās runāt, bet negribās.

Mēs neilgojamies pēc cilvēkiem, kurus mīlam, mēs ilgojamies pēc daļas no mums pašiem, kuru viņi aiznes sev līdz.