Raudāšanas vietā ir jāceļas un jāiet tālāk. Tikai lai to spētu, ir jāzin virziens. Bet patiesībā katrs cilvēks to zina. Mēs katrs zinām, kas mums der, un kas ne. Jo to ļoti labi var just. Diemžēl mēs, pat jūtot pareizo ceļu, iedarbinam apziņu un sākam vērtēt. Bet apziņa bieži kļūdās. Sirds un intuīcija ir daudz labākas ceļa zīmes.*

 Man pietrūkst manas dzīves...manu cilvēku....es pati, jo es vairs neesmu es. Nu it nemaz. Vismaz iekšēji ir ceība, ka varbūt tomēr būs labi un iestāsies miers. Nebūs vairs nemiers.. 

Gribas atgriezties tur, kur kopā esam bijuši, jo tur kur esmu tagad ir tik smacējoši un besīgi. Atceros, ka tur, kur mēs bijām, tur vienmēr bija gaiss (atskaitot mazos izņēmumus - klasesbiedri sapratīs), daudz gaisa. 

Šōbrīd pēdējās dienās uzrunā Marikas Ivsiņas dziesmas un tie vārdi, kas ir dziesmām. Dzīvajā ir vislabāk klausīties, bet ja nesanāk, tad iesaku paklausīties - http://www.draugiem.lv/komunikacija/

"Negribam vairs satikties un citādi nedraudzējamies..mēs dusmojam...."