Darbs ir tā labākā psiholoģijas grāmata, caur kuru cilvēks var sākt saprast pats sevi un citus./Jānis Klīdzējs/*

Jā, tad bija labi. Tad bija viegli darīt visu to, ko darīju. Pat kūkas cepu - arī šo. Un bija pat gardi. Šī bija mana otrā reize manā sapnī - būt Gregorskolā. Tur bija citādāk...tur aizbraucot es sāku skatīties uz sevi, saprast sevi un patiesību sakot - redzēt, ka kaut kas ir ne tā un iespējams, ka tad jau sajutu to, kas notiek tagad, tikai tad to vārdos nevarēju ietērpt. Tur es arī satiku Inesīti. Kopā mēs varam dikti daudz smieties. Smieties par visu un visvairāk pašas par sevi. Un manuprāt, smiešanās par sevi ir pati labākā smiešanās pakāpe - tā teikt augstākais līmenis sasniegts dzīvē, augstāk vairs nav kur. Tad laikam arī citiem atklājās tas, ka jokoju, jo ikdienā jau diez ko daudz skrienot nesanāk, negribās traucēt ar tiem saviem jociņem un jaukties kaut kur pa vidu. Smieklīgi man likās arī brīdis, kad cilvēki apkārt prasīja cik ilgi esam pazīstamas un mūsu atbilde (pēc paskatīšanās pulkstenī), ja godīgi tad šīs pēdējās 15 minūtes. Un tā tas arī bija. Tobrīd arī smiešanās un visas pārējās izdarības šķita vieglas. Bet ko nu par to. 

Dzīve iet uz priekšu un lai arī kā negribās to atzīt, bet arī es eju uz priekšu, es mainos un man vajag mainīties un nav svarīgi vai apkārtējiem tas patīk vai ne, bet mans ceļš ir tāds, kuru es eju un iešu ar Dievu un tas ir galvenais iemesls kāpēc man jāmainās, kāpēc jābūt citādāk visam, nekā tas ir tagad.

Man gribās atkal izcept kūku. Tas varētu būt forši - tikai tagad jāsāk sērčot pēc iemesla, jo tāpat vien tādas kūkas necep. :)

Lai Tev jawka diena un lai Dievs Tevi svētī, vada un pasargā! :)

Raudāšanas vietā ir jāceļas un jāiet tālāk. Tikai lai to spētu, ir jāzin virziens. Bet patiesībā katrs cilvēks to zina. Mēs katrs zinām, kas mums der, un kas ne. Jo to ļoti labi var just. Diemžēl mēs, pat jūtot pareizo ceļu, iedarbinam apziņu un sākam vērtēt. Bet apziņa bieži kļūdās. Sirds un intuīcija ir daudz labākas ceļa zīmes.*

 Man pietrūkst manas dzīves...manu cilvēku....es pati, jo es vairs neesmu es. Nu it nemaz. Vismaz iekšēji ir ceība, ka varbūt tomēr būs labi un iestāsies miers. Nebūs vairs nemiers.. 

Gribas atgriezties tur, kur kopā esam bijuši, jo tur kur esmu tagad ir tik smacējoši un besīgi. Atceros, ka tur, kur mēs bijām, tur vienmēr bija gaiss (atskaitot mazos izņēmumus - klasesbiedri sapratīs), daudz gaisa. 

Šōbrīd pēdējās dienās uzrunā Marikas Ivsiņas dziesmas un tie vārdi, kas ir dziesmām. Dzīvajā ir vislabāk klausīties, bet ja nesanāk, tad iesaku paklausīties - http://www.draugiem.lv/komunikacija/

"Negribam vairs satikties un citādi nedraudzējamies..mēs dusmojam...."

Lai mērķus tādus sev spraužam, ko sasniegt bez mūžības spēj. Lai dzīvojot rozes tik laužam, ko palīdz, kad asaras sēj?/E.Veidenbaums/*

Viss šķiet pat ļoti nepareizs un nepareizi, jo nav miera un zinu, ka pati pie tā esmu vainīga. Pati visu esmu tā sabāzusi vienā katlā, ka pat gaismu nespēju saskatīt. Bet ko lai saka, varbūt kāda cerībiņa būs un viss mainīsies. Nav jau tā, ka gluži viss slikti. Piemēram, pie manis šajā nedēļas nogalē atbrauca Egita. Kopīgi daudz pastaigājām. Parādīju Rīgu smuku, nesmuku un patiesu. Un ejot pa tumsu, sapratu, ka tumsā būt ir labi - varbūt tas ir iemesls tam, kā ir tagad. Nezinu, bet lai nu kā, pastaiga  bija laba un ziniet, varbūt tas būs pārāk skaļš salīdzinājums, bet vakaros paejot pa Vecīgu pastaigās, esmu sapratusi, ka mana iekšiene (ar visām domām un visu pārējo) ir salīdzināma ar to. Bet to, kāpēc es to tā salīdzinu, es diemžēl paturēšu pie sevis. Tad vēl kopīgas sarunas un smiekli par filmām un mūziku, un protams par dzīvi (un pa vidu, mūsu sacīkstes par to, kura ir stulbāka - un tā ir labākā sarunas tēma, jo tas ka pārspriedām dažu vārdu skaidrojumus, neko daudz mūsos neizmainīja :D) Runas par garšīgākajiem saldējumiem un dziedāšanu pirms gulētiešanas bija labs momentiņš vakar naktī. Un šodien jauki bija tas, ka Egita piekrita atnākt uz Dievkalpojumu ar mani un tad devāmies "ģimeniskās pusdienās" un tad padziedājām (ietrennējām dziesmas, kuras mums sen nebija kopā izdziedātas un neko jaunu nepaguvām iemācīties, jo laiks tāds skrejošs un steidzīgs). Forši ir tas, ka baznīcu naktī tiku pie lomas jauniešu ludziņā! :) Varēšu paspēlēt dažādās lomās. Satiku Ingrīdu un varēju uzzināt, kas jauns viņas dzīvē. Un pa vidu tam visam, sarunas ar Egitu par vasaras darbu (cilvēks, kuram patiess prieks, par to, ka vasarā būs darbs un nebūs garlaicīgi! :) ) Un tagad mācībās - viss vakars...daudz grāmatu un papīru. Ceru, ka izturēšu, jo NEKO negribu!

Zaudējot mērķi cilvēki salūzt.*

Kad ierakstīju šo virsrakstu, es stundu nosēdēju un domāju, ko rakstīt un neko neuzrakstīju - atstāju, lai gaida rindā pie melnrakstiem. Un tagad, iespējams, esmu sapratusi kāpēc to visu bija jāatliek vēlākam...
Pirms 3 nedēļām, kaut kas notika vai nenotika un es saprotu, ka nepārtraukti tieku nomesta kaut kur atpakaļ, jo nonāku pie atziņas, ka ar mani tā  notiek, jo man nav ne mērķu, ne arī kaut kādu prioritāšu. Vispār ar mani un attieksmi pašai pret sevi ir galīgi nepareizi. Un nepareizi ir tas, ka manī nav vairs viss uz 100%. Ir zudusi i vēlme kaut ko darīt, i celties no rīta (neņemot vērā to, ka slikti guļu, neguļu - daudz un gulēšana man rada milzīgas galvassāpes), i kopā būšana. Man riebjas pat tas, ko domāju. Bet protams, ka saņemties var, var nedomāt un darīt, bet tad naktis ir nereāli mokošas, jo mans lielākais ienaidnieks (es pati), prot mani nereāli čakarēt un apsūdzēt. Bet ir tik grūti pateikt nē jeb manā gadījumā ir diez gan neiespējami pateikt nē. Vakar nācās arī to dzirdēt, kas atkal liek man domāt - Nu, varbūt, tiešām jāiemācās to vārdu ar diviem burtiem (īpaši šobrīd, kad nav tik viegli)? Nē Nē Nē Nē <----- font="">Tāds parasti ir mans nē, kaut kur iekšā, mazs un pāri visam ir Jā Vakar dzirdēju arī izteikumu - Cilvēks, kas cieš par niekiem - un tad es domāju, varbūt, ir tā, ka viss kā dēļ es ciešu un mokos ir nieki, vienkārši esmu par stulbu (jā, neesmu pieaudzis cilvēks, uzvedos kā bērns un nepārtraukti sevi apsaukāju un apvainoju), lai to saprastu un pamanītu. Un vēlaizvien es nezinu, vai tas ko es daru, man sanāk vai arī es daru, jo domāju un gribu, lai man tas sanāk. Un ko Dievs par to domā, ko Viņš vēlas redzēt manī, kādu Viņš redz manu dzīvi? Iespējams, ka daudz kas ar mani nevar patiesi notikt tikai tāpēc,

ka es neļauju tam labajam notikt un it īpaši, ja blakus ir kādi cilvēki, esmu aizliegusi sev daudz ko (īpaši raudāt, to esmu sev kategoriski aizliegusi). Runāt par problēmām ir grūti (par to, kas sāp) un tāpēc esmu tik dusmīga. Un tad, kad vakar par dusmām runāju, es saprastu, ka pēdējā laikā, patiesi, dusmojos bez reāla iemesla. Tas man nepatīk, man nepatīk šīs emocijas.
Dilemma esot tad, kad Tev gribas sadot kādam pa seju, bet Tev ir bail no sekām. Manā gadījumā - gribās runāt, bet negribās.

Mēs neilgojamies pēc cilvēkiem, kurus mīlam, mēs ilgojamies pēc daļas no mums pašiem, kuru viņi aiznes sev līdz.