*Vai mēs katrs veltam pietiekami daudz laika tam, kam laiku vajag veltīt? Piemēram, ģimenei, draugiem, paziņām, nabagiem, vientuļajiem, sev un Dievam? Vai mēs maz zinām kādai ir jābūt šai secībai? Kā Tu visu šo sarindotu šobrīd un kā tam būtu jābūt? Kā Tev šķiet, kā ir pareizāk? Vai vispār kaut kas ir pareizāk? Varbūt vienkārši ir jāvelta laiku un viss? Nezinu kāpēc, bet vienmēr kad aizdomājos par laika sadali, es nonāku pie tā, ka tad, kad šķiet, ka velti pietiekami laiku kaut kam, Tu sāc apzināties, ka vienam velti pieteikami, bet otram atkal nepietiekami. Ir tik grūti atrast līdzsvaru..Bet, manuprāt, ar laiku viss saliekās pa vietām un viss izdodās.
*Šobrīd domāju par to - kaut es spētu dot nesavtīgi (pilnīgi vienmēr). Man gribas dot, to es zinu, bet ir situācijas, kurās tomēr ir grūši dot. Domāju - kaut es spētu cīnīties, nedomājot par ievainojumiem. Un kaut vispār ievainojumi netraucētu dzīvot un cīnīties. Kaut tik daudz nebūtu jādomā par pagātni, ka varētu vienkārši rīkoties.
*Mēs mīlam, bet tas taču netraucē reizēm nodarīt pāri kādam.
*Kā mēs zinām, ka mūs mīl? Kad mums dara to, kas mums patīk? Kad mūs aizved tur, kur mums patīk? Kad mūs uzcienā ar to, kas mums garšo? Kā un kad Tu zini, ka Tevi mīl? Kā ir? Vai vienmēr jābūt kādām darbībām un izpausmēm? Vai arī to var sajust?
*Pēdējā laikā esmu domājusi arī par to, ka būtu forši, ja man būtu svarīgs tas, kas svarīgs ir Dievam. Jo tad būtu tik feini darīt to, kas ir svarīgs Dievam. Manuprāt, tas ir pats labākais,ko mēs katrs varētu darīt.
*Vai piederība ir svarīga? Kam es piederu? Pie kā es piederu?
*Kāpēc mēs klusējam tad, kad vajag runāt un runājam tad, kad vajag klusēt?
*Kas tas ir par tukšumu, ko es brīžiem cenšos aizpildīt? Vai vienmēr to, kas ir tukšs vajag aizpildīt?
*Mums ir jāmācās apstāties pie dzeltenās gaismas. Bet lielākoties esmu nonākusi pie atziņas, ka lai arī kā iepriekš būtu bijis, es tomēr apstājos pie sarkanās. Kad ir dzeltenais, ir sajūta, ka vēl jau var, ka es tak paspēšu apstāties pie sarkanās, bet, kad ir sarkanais, nez kapēc, esi tā ieskrējies, ka nevar vairs nobremzēt un bremzēšanas ceļš ir pārāk garš. Tik garš ka ar seju ieskrien sienā un sanāk šmuce.
*Pacietība nav tas pats, kas vienaldzība./O.Čembers/
*Un nedaudz iz dzīves: Esmu Saldū. Studijas atsākas tikai nākamajā septembrī. Pagaidām esmu iestājusies Mākslas skolā tepat Saldū. Pamazām mācos darīt to, kas man patīk. Ik pa laikam braukšu uz Rīgu. Nākamajā nedēļā būšu tur un labprāt kādu no jums visiem, mani mīlīši, labprāt satiktu, tik dodiet ziņu! (: Priecājos par katru kurš ir atradis laiku, lai atbrauktu pie manis ciemos un gaidu arī cits. Bet tuvākajā laikā stāv priekšā braucieni uz Rīgu, Jelgavu, Skrīveriem, Liepāju..un kas zin, iespējams vēl uz kādu citu vietu. (:
p.S.Priecāšos par komentāriem (:
Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā./1Jņ.4:18/
1 komentārs:
Padod ziņu, kad esi Liepājā :)
Anna
Ierakstīt komentāru