Pēdējā laikā saprotu, ka racionāli jeb pareizi par notikumiem savā dzīvē varu spriest tikai tad, kad ir pagājis kāds laiks. Kad domas ir tagadnē, iespējams arī nākotnē, bet vismaz var pareizi atskatīties uz notikumiem un redzēt, kāpēc ir noticis tā, kā ir noticis.
Piemēram, ziemassvētku laiks. Lai arī tad bija sesijas gatavošanās...bija laiks apciemot radus, bija laiks sacep savus mīļos mafinus - gan ar ogām, gan šokolādi, gan banāniem un visādiem citādiem gardumiem. Mmmm..kā tagad vēl atceros to smaržu un gaidīšnu pie krāsniņas, jo tik ļoti gribējās iepriecināt un pārsteigt ar tiem citus. (: Un vēl lielāku prieku sagādāja tas, ka to darīju ar māsīcas meitiņu Kristiānu, lai gan es jau viņai ar mafiniem pēc pirmās pannas biju jau apnikusi. Bet ko padarīsi, ka ģimene liela (šoreiz domāju, ne tikai reālo ģimeni, bet arī Kristus ģimeni). Esmu pārliecinājusies, ka gatavot man patiešām patīk un ja es tam varu veltīt daudz laika, tad jo īpaši patīk. Bet pēc visām skriešanām nokļuvu arī veikalā, lai nopirktu mammas mīļākās konfektes. Tas bija tā vērts. Un galu galā, lielākais Ziemassvētku prieks, man bija tas, ka varēju būt mājās. Pusstundu pirms dievkalpojuma ierados baznīcā, lai kā ierasts, katram atnācējam dāvinātu egļu zariņu ar svecīti un teiktu: lai svētīgi šie svētki! Un pēc pateiktā samīļotos un pasmaidītu vēl trīs reizes variāk no saņemtās mīlestības. Jā, tas ir skaisti.
Un tad kaut kā nemanot nāca jau laiks, kad sāka izskatīties pēc pavasara. Šķita, ka ar katru silto dienu arī es sāku uzplaukt, un ne jau tā ārēji, bet vairāk jau iekšēji, jo likās, ka spēks pietiks vienmēr visam un visiem...
Reizi mēnesī atbraucu arī mājās, kur mani sagaidīja mamma un māsa. Visvairāk šajā laikā man pietrūka māsa, tas laikam tāpēc, ka tik ļoti pieradu, ka skolas laikā vienmēr bijām tuvumā, ka pēc viena (vai ļoooti daudziem un ļoooti nervoziem maniem zvaniem) varējām satikties un vienkārši būt kopā. Viņa bija tā, kas kojās vienmēr sagaidīja mani ar vakariņām (laikam jau labāk to saukt par naksniņām, jo kojās pārrados lielākoties ap 23:00 vai pat vēlāk). Un patīkami bija vakari, kad gāju pa zemes ceļu un varēju baudīt dabu, kurā biju pieradusi atrasties diendienā. Bet pēdējos mēnešos, šeit atgriežoties, mani pārņēma tādas diez gan drūmas un neforšas domas, mani pārņēma kaut kas, ko vārdos tobrīd nevarēju izteikt un tā nebija tumsa, kura parādījās pēc skaistajiem saulrietiem - tas bija kaut kas manī, kaut kas tur iekšā - varbūt manās domās, varbūt dvēselē...nezinu.
Biju arī laimīga par jauniegūto darbu. Man bija patiešām draudzīgs kolektīvs un viss bija baigākajā čikeniekā. Man patika tas, ko es tur darīju un arī cilvēki apkārt bija draudzīgi (protams, ar dažiem izņēmumiem, jo vienmēr jau būs kāds īgnais pircējs, kuram būs bijusi smaga diena un kuram būs pilnīgi vienalga, cik laipni vai cik ļoti no sirds tu kaut ko dari un kur nu vēl tas, kāda diena ir bijusi tev). Bet tad pienāca mana melnā strīpa, kad biju nostrādājusi tieši mēnesi - es diez gan neforši saslimu...pirmo reizi savā mūžā biju uz slimības lapas. Nebija diez ko patīkami, bet tajā brīdī es sapratu, ka izdevīgāk mūsdienās ir būt slimam (ja nav dārgas zāles jālieto, lai ārstētos), jo esot uz slimības lapas, es algu saņēmu tik pat lielu kā esot darbā un strādājot. Kopš tās dienas es vēlaizvien katru nedēļu, vismaz vienreiz dodos pie kāda ārsta.
Protams, ka šajā laikā ir pabūts visvisādos labos pasākumos un notikumos (un pat, ja reizēm tas viss jau ir noriebies, beigās, jau var justies tikai un vienīgi laimīgs par to, ka sevi esi piespiedis tur būt,smaidīt un darboties. ) Piemēram, pabūts ir pasākumos Mežaparkā, Stūra mājā (ja sanāk, iesaku apmeklēt, ir interesanti), LKA un visur kur citur. Un lielākais prieks, ka šajos pasākumos varu būt kopā ar savējiem, jo tad ir daudz jaukāk, foršāk un interesantāk (arī drošāk). Ja nu jums reizēm vajag kādu cilvēku, kas ar lielāko sirdsapziņu izdarīs uzticētos darbus vai arī jums jādodas karā vai kaujā - droši liekot roku uz sirds, iesaku - aiciniet Kristīni!! Lai gan viņa man te nofočīta ar kaķēnu, viņai ir pamatīgs krampis uz lietām un uz maksimuma sasniegšanu!! Un otrs cilvēks, kuru jums iesaku ir Lelde. Vienmēr smaidīga un draudzīga un arī, ja apņemas, tad izdarīs uz visiem 170%, tā kā jums pat sapņos nebūs rādījies. (:Galu galā, tas ko vēlējos pateikt, pirms sāku rakstīt šo - viss, kas man ir šķitis slikts un nepareizs manā dzīvē, tas ir man nācis tikai par labu un es ceru, ka arī tas, kas notiek šobrīd - nāks tikai un vienīgi par labu.
Cilvēku vārgais saprāts tikai pierādīja, ka viņi ar saprātu vien nevar dzīvot. Cilvēki dzīvoja ar jūtām – un tajās taisnībai nebija nekādas nozīmes./Ērihs Marija Remarks/
